Azulejos

Tie, kas ir bijuši Portugālē, būs ievērojuši krāsainās flīzes. Tiek, kas tikai pošās apciemot Portugāli, tās pamanīs. Visur. Es rakstā lietošu portugāļu vārdu azulejos, jo flīzes skan pārāk prasti un automātiski, vismaz man, liek domāt par neizteiksmīgām vannastistabām un drūmām slimnīcu sienām. Azulejos ir kaut kas pavisam cits. Azulejos ir Portugālē un Spānijā izplatītas krāsainas alvas-stiklotas keramikas flīzītes.

Azulejos var atrast visur, gan iekšējā, gan ārējā apdarē baznīcās, pilīs, dzīvojamās mājās, skolās, mūsdienās arī restorānos, bāros, pat stacijās un metro. 

Es jau teicu, ka visur?

Azulejos ir ne tikai estētiska nozīme, tās palīdz arī regulēt temperatūru ēku iekšienē. Ļoti noderīgi, ņemot vērā, cik karstas mēdz būt vasaras Portugālē.

Ko tad īsti nozīmē vārds azulejo? Azulejo jeb portugāļu apzīmējums flīzēm, cēlies no arābu al-zulaich, kas nozīmē pulēts akmens. 

Visticamāk, ka vārds radies, kad 7. gadsimtā musulmaņi iekaroja Ziemeļāfriku un atklāja romiešu grīdas mozaīkas. Šīs mozaīkas bija veidotas no maziem pulētiem akmentiņiem un bija krāsainas. Akmentiņi bija izlikti kā mozaīka un izskatījās drīzāk pēc gleznojumiem. Antīkās jeb pirmās musulmaņu al-zulaich bija veidotas tieši tādā pašā stilā kā romiešu grīdu mozaīkas. Tā kā šim reģionam nebija dabā pieejami krāsaini akmentiņi, bija jāizstrādā jauna metode to izveidei. Jāpiebilst, ka pirmie azulejos Portugāle tika ievesti no musulmaniskās Spānijas. Tolaik nenovērtējama bija šo flīzīšu spēja atstarot gaismu. Šodien grūti iedomāties, tā ka mēs lietojam elektrību, bet to laiku ēkās, kas tika apgaismotas ar sveču gaismu, tas bija liels ieguvums. Īpaši iespaidīgi un noderīgi bija azulejos griestu dekorējumi. Jau minētā iemesla dēļ.

Šī jaunā metode bija veidot azulejos no dedzināta plāksnītēm, ko pēc tam noklāja ar ar ūdeni šķaidītiem metālu oksīdiem. Plāksnītes pēc tam ievietoja atpakaļ ceplī, kur karstums oksīdu pārvērta krāsainos zīmējumos un radīja stiklotu efektu. Pēc tam flīzītes dekorēja ar zīmējumiem un gropētas, izmantojot asu instrumentu jeb darbarīku. Lai tās varētu atdalīt vienu no otras. Šos atsevišķos gabaliņus pēc tam lika kopā, veidojot ko līdzīgu romiešu mozaīkām. Šajā procesā,. Lai atdalītu gabaliņus, tika lietoti instrumenti, ko portugāļu valodā sauc alicate. Kaut kas līdzīgs mūsu knaiblēm. Šo metodi kopuma sauca par alicatados. Problēma bija tajā, ka daudz flīzītes tika iznīcinātas gatavošanas gaitā. Laiks jaunai metodei.

Corda seca jeb, burtiski tulkojot, sausā virve, bija nākamā metode. Šajā gadījumā vēl mīkstajā materiālā ar virvi tika atdalīti gabaliņi, ko tad pēc tam, kad materiāls bija sacietējis, bija vieglāk sadalīt.

Pēc tam šī tika uzlabota ar tā saukto aresta metodi, kurā bija vieglāk nodrošināt to, ka zīmējumu krāsas nesajaucas. No aresta attīstījās reljefa tehnikā, kur visu principā darīja tāpat, bet zīmējumu “izbāza” uz āru vispirms.

Portugāles vecākie azulejos ir tā rūtaini grīdas azulejo, kas klāja Leiria pils grīdu. Veidoti 14. vai 15. gadsimtā. Tā laika ēku grīdas bija klātas ar flīzēm veidotām pēc salīdzinoši vienkāršas tehnikas. Šo flīzīšu gabalus joprojām var nopirkt mazo pilsētu gadatirgos. Par spīti vienkāršībai, visiem podniekiem bija jānoliek eksāmens pirms tie varēja sākt pārdot savu produkciju. Šīs flīzes bija pamatā veidotas ar dzeltenu stiklojumu vai ar zaļganu vara oksīdu apklājot dedzinātu mālu. Mūsdienās zaļganās azulejos tiek saistītas ar stilu no pilsētas ar nosaukumu Caidas da Rainha. Mūsdienās šīs flīzes joprojām var redzēt Palácio da Vila kapelā, Sintrā un Sé Velha katedrāle Coimbra jeb Koimbrā.

Kad musulmaņi jau principā bija pametuši Ibērijas pussalu, daudzi musulmaņu amatnieki palika tur uz dzīvi un turpināja nodarboties ar azulejos izstrādāšanu. Viņiem raksturīgi bija azulejos dekorēt ar ģeometriskām vienādām dekorācijām, kas atgādināja stilizētu skatu uz debesīm. Šos mēdz saukt par Mudéjar. Mūsdienās var redzēt daudzviet Portugālē. Piemēram, Convento da Conceição Beija pilsētā.

16. gadsimta vidū attīstījās jauna tehnika, kura veido pamatu vairumam mūsdienu Portugālē redzamajiem azulejos. Nosaukums interesants, proti, Faience Majolica. Vārds faience nāk no Faenza pilsētas Itālija, kas ir šīs tehnikas dzimšanas vieta. Šeit jau gatavas māla plāksnītes tika noklātas ar ar svina oksīda un ūdens maisījumu. Šādi flīzītes nožuvušas bija baltas un tad ar papīra papīra perforējuma palīdzību tika radīts pamata dizains, ko iekrāsoja ar izvēlētajiem oksīdiem un krāsu maisījumiem. Šādi podnieki varēja radīt daudz vairāk krāsu toņu. Flīzes, gatavotas šajā tehnikā, eksportētas no Itālijas, var apskatīt, piemēram, Vila Viçosa.

Azulejos, kā jau tūristu iecienīti objekti, tiek arī pārdoti. Ja nu vēlme ir, labāk pirkt jaunus gabaliņus, jo vecākos un autentiskos pārdevēji iegūst noplēšot no vecajām ēkām, kas, protams, jauki nav. Man mājās ir tikai viens vecs azulejos gabaliņš, ko atradu mētājamies uz ielas blakus manai vecajai mājai. Bija nokritis, vai nosists, no blakus ēkas sienas. Paņēmu tikai tāpēc, ka atpakaļ pielikt nevarēju. Bet, nepērkot principā zagtos gabaliņus, mēs atbalstām Lisabonas saglabāšanos.

Nav komentāru

Komentēt