Fado
Nereti saka, ka Portugāli raksturo trīs F. Futbols. Fatima. Un Fado. Šoreiz par pēdējo.
Latvijai ir koru dziedāšana, Ņūorleānai ir džezs, Buenosairesai tango, Rio de Žaneiro samba, Seviļjai flamenco, Lisabonai ir fado. Nebiju droša, vai latviski saka fado vai fadu, jo ta šo vārdu izrunā Bet paliku pie fado. Fado ir divi novirzieni, Lisabonas un Koimbras. Saja rakstā ir par Lisabonu.
Fado radās 19. gadsimtā, apmēram 1820.tajos gados. Par to gan nav pilnas skaidrības, jo fado vēsture in informācija par to principā tika nodota mutiskā veidā un nav daudz precīzu vēstures liecību vai informācijas. Fado šodien ir atzīts un populārs mūzikas žanrs, bet radās tas nabadzīgākajaos Lisabonas rajonos. Skaidrs, ka pašos pirmsākumos nekādu izpēti par fado izcelšanos neviens neveica.
Fado radās nabadzīgajos rajonos, vietās, kur apgrozījās jūrnieki, priekameitas, cietumnieki, sabiedrības zemāko slāņu pārstāvji. Fado dziedātāji nereti tiek aprakstīti kā rupji, tetovēti veči ar zemu balsi, nereti ieslodzītie vai jūrnieki, kas papildus dziedāšanas talantam veikli apgājās ar nazi un runāja slengā. Ne pārāk iepriecinošs sākums, vai ne? Nav brīnums, ka sākotnēji sabiedrības augstākie slāņi pat dzirdēt neko par tādu fado negribēja.
Iesākumā fado ne tikai dziedāja, līdzi sita ritmu un dejoja. Gadsimta beigās ritms vairs nebija tik svarīgs un viss uzsvars tika likts uz dziedāšanu. Fado dziedāja uz ielām, krogos, tavernās, kur vien bija tā sajūta, ka jādzied.
Ka minēju šodien fado ir populārs. Arī Latvijā ir viesojušies vairāki atzīti fado dziedātāji, piemēram, Mariza. Es reiz posos uz viņas koncertu pilsētas centrā. Par godu jauna albuma iznākšanai, Mariza sniedza bezmaksas koncertu pie Baixas iepirkšanās centra. Diemžēl, diena bija ļoti lietaina un stiprā lietus dēļ koncertu atcēla. Gāja man tas prieks secen.
Fado dzied gan vīrieši gan sievietes, dažādu vecumu un par dažādām tēmām. Fado mūzika ir sērīga, skumja, to raksturo ilgas un smeldze. Portugāļiem šai īpašajai sajūtai ir viens vārds saudades. To gandrīz nav iespējams iztulkot, principā var tikai aprakstīt, tā ir ka ilgošanās pēc kaut kā uz neatgriežanos zuduša vai aizgājuša. Dziesmas bieži ir par jūru, par nabadzību, par grūtu dzīvi un neatbildētu mīlestību. Izklausās diezgan depresīvi, bet nav tik traki. Dziesmas ir tādas saldi sērīgas. Es teiktu, ka Miglā asaro logs būtu laba fado dziesma.
Nosaukums fado radies no latīņu vārda fatum, kas tulkojumā nozīme liktenis.
Īpašo skanējumu fado piedod ne tikai lirika un dziedātāja balss, bet arī īpašā, par raudošo sauktā portugāļu ģitāra. Ir dziedātāji, kas paši spēlē, bet lielākā daļa uzstājas kopā ar ģitāristu. Pirmās liecības par portugāļu ģitāru ir no 20. gadsimta sākuma. Portugāļu ģitārai ir divpadsmit stīgas un īpaša forma.
Fado radās Lisabonas ostas rajonos Alfama, Mouraria un Bairro Alto. Mūsu dienās visi trīs ir skaisti pilsētas rajoni, vēsturiski, Alfama mazāk cieta zemestrīcē un tur joprojām var redzēt tipiskās šaurās ieliņas un mazās mājiņas. Par 19. gadsimta nozīmīgāko fado dziedātāju uzskata Maria Severa Onofriana.
Par leģendu kļuvis priekameitas Marijas un augstdzimušā grāfa Vimioso mīlas stāsts. Par šo sakaru vēlāk dziedāja dziesmas un tas tika pat izrādīts uz skatuves. Júlio Dantas 1901. gada publicēja noveli “A Severa”. Uz šīs noveles balstīta pirmā portugāļu skaņu filma. Režisora Leitão de Barros režisētā filma uz ekrāniem nonāca 1931. gadā. Arī vēlāk fado bija populāra tēma portugāļu kino.
Marija mirusi no tuberkolozes 1846. gadā. Par 20. gadsimta ievērojamāko fado izpildītāju uzskata fado karalieni Amália Rodrigues. Amālija mira 1999. gadā un uz to brīdi pasaulē bija pārdoti vairāk kā 30 miljoni viņas ierakstu. Amālija Rodrigesa ir visu laiku vislabāk pārdotākā portugāļu māksliniece.
19. gadsimta beigās fado jau bija izplatīts teātra izrādēs. Pirmie vēsturiskie dokumenti par fado fiksēti no 20. gadsimta sākuma. Pēc 1910. gada jau tika publicēti jau periodiskie izdevumi, kas jau liecināja par fado pieaugošo popularitāti. Ka jau teicu, fado aizvien biežāk parādījās uz teātra skatuves, tāpat dažās vietās fado tika iekļauts vakara programmā un fado mākslinieki pat tika īpaši nolīgti regulāri uzstāties.
1910. gadā fado piesaka sevi gleznotājmākslā ar šo mākslinieka José Malhoa darbu, kurš vēlāk spēlēs lielu lomu fado ikonogrāfijā.
Palēnām par rituālu kļuva fado klausīšanās tā sauktajos fado namos jeb casas de fado. Pēc 1930. gada fado nami pārsvarā ir tikai vecākajos pilsētas rajonos. Es esmu redzējusi pāris arī pilsētas jaunajā daļā, bet tiešām tikai pāris. Fado nav mode, stilizētu fado namu diezin vai kāds vispār apmeklētu. Par manu fado pieredzi nedaudz zemāk būs pastāstīts.
Divdesmitā gadsimta sākuma jau parādījās pirmie ieraksti, protams, tie vel nebija pārāk izplatīti, jo Portugāles mūzikas tirgus bija mazs. Gramofoni bija dārgi un tikai neliela daļa iedzīvotāju varēja atļauties tādus pirkt. Pēc 1925. gada tirgus sāka attīstīties straujāk, jo, pirmkārt, tika izgudrots elektriskais mikrofons un, otrkārt, gramofoni kļuva krietni lētāki un pieejamāki plašākām ļaužu masām.
Šajā laikā arī radio sekmēja fado popularitāti. CT1AA (pirmā portugāļu radiostacija, sāka raidīt 1925. gadā), Rádio Clube Português, Rádio Graça un Rádio Luso bija manāmākās radio stacijas, kas regulāri atskaņoja fado.
Atceramies, ka fado sākumposms nav dokumentēts. Arī pirmie dziesmu vārdi līdz ar to parasti bija anonīmi un tika nodoti tālāk caur mutvārdu tradīciju. Status quo nozīmīgi mainījās 1920.tajos gados, kad parādījās pirmie rakstītie dzejoļi. Šo jauno tradīciju saista ar nozīmīgu dzejnieku grupu, kurā ietilpa tādi dzejnieki kā Henrique Rego, João da Mata, Francisco Radamanto Gabriel de Oliveira, Frederico de Brito, Carlos Conde un João Linhares Barbosa. Šim bija ļoti liela nozīme fado attīstībā, jo dzejoļus rakstīja izglītoti mākslinieki, kvalitāte tika pacelta jaunā līmenī.
1926. gada 28. maijā notika militārais apvērsums un tam, protams, bija liela ietekme uz visu Portugāli, ieskaitot fado. 1927. gada 6. maijs ir nozīmīga diena fado attīstības vēsturē, jo šajā dienā tiek izdots likums, kas kontrolē fado izpildi. Likumā tiek noteikta cenzūra tekstam, aizliedz pārāk rupjus izteicienus, tāpat tiek noteikts, kurās vietās fado drīkst izpildīt. Māksliniekiem obligāti jābūt profesionālām licencēm. Tiek noteikts, kāda veida tērpos jāizpilda fado. Šie bija nozīmīgākie punkti, likuma tika iekļauti vēl citi. Jaunie likumi pa daļai attālināja fado no improvizācijas, bet no otras puses nostiprināja mākslinieku profesionalitāti. Līdz ar radio, kino un televīzijas attīstību arī fado popularitāte tikai auga plašumā.
Pēc 1974. gada revolūcijas fado uz pāris gadiem zaudēja savu popularitāti cīņā ar populāro mūziku. Pirmajos divos gados pēc Neļķu revolūcijas nenotika konkurss Grande Noite do fado jeb Lielā fado nakts. Fado aizvien mazāk translēja radio un televīzijā. Līdz ar demokrātiskā režīma nostiprināšanos ar 1976. gadu savās pozīcijās atgriezās arī fado. Nākamajā gadā iznāca Carlos do Carmo leģendārais albums “Um Homem na Cidade” un fado bija atpakaļ ierindā.
Astoņdesmitajos gados ir beigušās ideoloģiskās debates par fado. Mūzikā ienāk jaunā paaudze, piemēram, José Mário Branco, Sérgio Godinho, António Variações un Paulo de Carvalho. Deviņdesmitie gadi iezīme strauju fado popularitātes pieaugumu starptautiskajā mūzika arēnā. Šī laika populārākie mākslinieki ir Mafalda Arnauth, Katia Guerreiro, Maria Ana Bobone, Joana Amendoeira, Ana Moura, António Zambujo, Miguel Capucho, Rodrigo Costa un citi. Protams, pasaulē zināmākā fado zvaigzne ir jau minētā Mariza.
Es esmu uz fado bijusi vairākas reizes. Fado namu atrast nav grūti, grūtāk ir atrast autentisku vietu, kurā ir dzīva fado tradīcija. Tā kā Lisabona ir ļoti iecienīts tūristu galamērķis, tad ļoti daudzas vietas orientējas tieši uz tūristu apkalpošanu. Nav jau tas nekas slikts, bet tur no īstā fado ir tikai pati skaņa. Man ir paveicies, ka man ir portugāļu draugi, no kuriem daži ir īsti fado fani.
Atceros, ka pirmais gājiens uz fado namu bija absolūti spontāns. Es biju Lisabonā nesen un neko daudz par fado nezināju. Mēs aizbraucām uz Alfamu un pa mazām ieliņām nokļuvām mazā pagalmiņā. Fado nama durvis sedza bieza auduma kārta, tādi kā milzīgi aizkari. Tas tāpēc, lai mazinātu troksni no ārpuses un netraucētu māksliniekam uzstāties. Pagalmiņš bija maziņš un nekādi trokšņi tur nebija, bet gan jau viņiem labāk zināms.
Durvis bija aizslēgtas. Tās atver tikai tad, kad mākslinieks ir beidzis dziedāt un ir pārtraukums. Tad klausītāji var ienākt namā vai aiziet no tā. Kamēr tiek izpildīts fado, nekāda tautu staigāšana nav pieļaujama. Tāpat, kamēr mākslinieks uzstājas, nedrīkst sarunāties, neviens neēd un nedzer. Tā skaitās kā necieņas izrādīšana. Galu galā, ja tu esi atnācis uz fado namu klausīties fado, tad tu to arī dari. Diezgan loģiski, bet es to sākumā nezināju un pāris reizes kaut ko mēģināju saviem draugiem jautāt. Kad es sapratu, ka tā nedara, man uzreiz bija skaidrs,kāpēc daži klausītāji uz mani ik pa laikam nikni blenž. Bet pēc matiem jau redzams, ka neesmu vietējā, neviens neko neteica. Nevarēja jau teikt, tak mākslinieks vēl dziedāja.
Es vispār neatceros, kā mēs izspraucāmies toreiz līdz kādai normālai vietai, jo nams bija vienkārši pārpildīts. Gaisma ir pieklusināta un gaiss piesmēķēts. Es jutos vienkārši akla. Sākumā es stāvēju iespiesta kaut kur tualetes tuvumā, acis no dūmiem asaroja un bija nenormāli karsti. No visas sirds centos sajust fado burvību.
Par laimi, bija jau diezgan vēls un drīz bija tāds kā lielais pārtraukums. Lielāka daļa klausītāju devās prom. Man nākamā diena bija brīva un mēs palikām klausīties tālāk.
Šis jau bija labāk, dabūjām sēdvietas pie galda. Nama durvis tika kādas minūtes divdesmit paturētas vaļā, lai ienāk svaigs gaiss. Un es beidzot tiku pie vīna glāzes. Mēs bijām trijatā un pie mūsu galdiņa piesēdās vel viens apmeklētājs, onkulis tā uz gadiem 60. Mēs sākām sarunu, jo es izvilku smēķī, bet nevarēju atrast šķiltavas. Viņš man aizdeva savus sērkociņus un kaut ko dikti jautāja,es, protams, tolaik no portugāļu valodas nesapratu neko. Mani draugi mums visu pārtulkoja un tā mēs par šo to papļāpājām. Es biju pirmā latviete, ko viņš savā mūžā redzēja un, cik es atceros, viņam bija liels prieks par to. Neesmu droša, ka viņš zināja, kur Latvija vispār atrodas.
Vispār es nereti atceros to satikšanos, jo toreiz, kad es neko nevarēju pateikt, tas onkulītis ar mani runāja tā, it kā viņam vispār neienāktu prātā, ka es varētu nebūt portugāliete un neprast portugāļu valodu. Jo ilgāk es te dzīvoju un jo labāk es protu valodu, jo retāk man kāds atbild vietējā valodā un visi cenšas ar mani runāt angliski. Tāds apgrieztais efekts.
Bet atpakaļ pie fado. Liels bija mans pārsteigums, kad durvis aizvērās, ģitārists nosēdās savā vietā un fado turpinājās. Man blakus joprojām bija onkulītis ar tikko aizsmēķētu cigareti rokās. Atskanēja pirmās notis, onkulītis piecēlās un izrādījās fado dziedātājs. Tāpat ar smēķi zobos viņš sāka dziedāt. Un ik pa laikam miedza man ar aci. Balss viņam bija izcila un, ņemot vērā, cik skaļi visu aplaudēja, dziesmas bija ļoti labas. Es toreiz nesapratu neko, tikai klausījos. Tāpat bija skaisti. Šobrīd, ja es aizeju klausīties fado, man ir liels prieks, ka es saprotu arī dziesmu vārdus.
Mans otrs mīļākais fado koncerts bija manā piemājas restūzītī. Es nesaku restorāns, jo tā ir vieta, ko portugāļu valodā sauc par tasca, tas nav restorāns, bet tāda kā ēstuve. Es vienmēr gāju uz Abilio tasca. Tas bija pirms gadiem diviem, kad es tur vakarā sēdēju un dzēru aliņu. To atmosfēru taškā grūti aprakstīt. Visi viens otru pazīst, cilvēki dažādi, gan uzvalkos, gan netīrās strādnieku drēbēs. Regulāri tur bija arī veca, veca tantiņa. Es viņu ievēroju, jo viņa vienmēr ļoti skaļi un ekspresīvi diskutēja par Portugāles futbolu un politiku. Parasti viņa piestāja taškā uz vienu aliņu. Portugāle ir kalnaina un ļoti daudzas ielas ir stāvas, arī tā iela. Pat man reizēm ir grūti staigāt un reizēm, pēc divdesmit minūšu kāpiena, es atjēdzos ielas galā aizelsusies. Nabaga tantiņa staigāja ar spieķi. Veciem cilvēkiem tas noteikti ir ļoti grūti. Tāpēc viņa arī parasti piestāja atpūsties, pirms došanās tālāk.Tajā vakarā viņa bija labā omā un pēkšņi sāka dziedāt fado. Es nebiju gaidījusi, ka viņas parasti kaitinošā balss var tik skaisti dziedāt. Pec kādam minūtēm divdesmit viņa pateicās klausītājiem, piecelās un aizgāja mājās. Vēlāk es pārcēlos un mani ikvakara taškas apmeklējumi beidzās, nezinu, vai viņa turpina ik pa laikam uzdziedāt.
Ja iespēju uz fado namu aiziet nav, iesaku vakarā pieklusināt apgaismojumu istabā, uzlikt youtube kādu fado video un mierīgi izbaudīt skaisto mūziku.