Pica
Svētdienās nereti cepam picu. Man pica ir iegaršojusies tikai pēdējā gada laikā. Manā atmiņā vēl ir skolas kafejnīcā un vietējā veikaliņā Bedrīte pirktās piciņas. Maksāja laikam ap 15 santīmiem. Tādas biezas maizes ripas ar sīpoliem un nenosakāmas izcelsmes desu iekšā. Skaidrs, ka es pieaugusi nespēju izprast dažu cilvēku sajūsmu par picu.
Patiesībā pica ir salīdzinoši veselīgs ēdiens. Plāna mīklas kārtiņa un siers, un dārzeņi.
Ideālā variantā mīklu gatavojam mājās, tad ir jāiejauc vismaz no rīta, lai uz vakarpusi ir gatava. Bet to mēs parasti darām tikai tad, ja ir skaidri nolemts, ka vakariņās būs pica. Tā kā es no rīta cēlos jau 7, lai piedalītos 10 km labdarības skrējienā, tad nekāda mīklas mīcīšana man prātā nebija.
Šoreiz tātad sanāca ne-ideālā pica, kur izmantoju veikalā pirktu picas mīklu. Sanāca garšīgi.
Izmantoju
Iepakojumu ar mīklu
Miltus mīklas rullēšanai
Parmas šķiņķis var ņemt arī citus, šis mums parasti ir mājās
Tomātu mērce
Mocarella man bija divi iepakojumi
Parmas siers
Rukola
Ar dekorējumu var variēt pēc iespējām un interesēm saprāta robežās, protams. Es pieliku arī gabaliņu paprikas jo pa dienu biju veikalā un nopirku trauciņu ar mini paprikām, ne nu man īpaši paprika garšo, ne man viņu vajadzēja, bet tās minītes pārāk mīlīgi izskatījās. Tāpat es pieliku kamambēru un kaltētus tomātus, un pesto. Pesto bija izņēmums, parasti nelieku.
Process ir diezgan elementārs.
Mīklu jāizņem no ledusskapja kādu stundiņu iepriekš, lai atlaižas nedaudz. Krāsni es ieslēdzu, kad sāku rullēt mīklu.
Kārtīgi notīra virsmu vai galdu, kur nu mīkla tiks rullēta. Noklāj ar miltiem, lai mīkla nelīp klāt virsmai un izrullē. Par spīti faktam, ka mēs bieži cepam picas, mums mājās joprojām nav mīklas ruļļa. Parasti es izlīdzos ar vīna pudeli, bet šoreiz mājās nebija pat tās. Jo es taču visu nedēļu cītīgi gatavojos tam skrējienam. Beigās atradu alumīnija pudeli. Tās mums darba devējs izdalīja visiem firmas darbiniekiem. Tagad mums darbā pie ūdens muciņām vairs nav plastmasas glāžu un mēs nodarām mazāku kaitējumu dabai. Man tā pudele mājās stāv, jo man derdzas dzert ūdeni no necaurspīdīgas pudeles.
Mīklu vajag izrullēt labi, bet pārcensties arī nevajag. Jo to mīklu būs jādabū uz plātnes. Pirmajā reizē, kad rullēju mīklu, man viņa sanāca tik plāna, ka beigās nācās pārmīcīt, jo nebija vienkārši iespējams pārcelt uz plātnes.
Cepam-plātnē es parasti ieklāju cepam-papīru, veselīgāk un bez-taukaināk. Virsū liek mīklu un noklāj līdzeni pa visu virsmu ar tomātu mērci. Apmēram kā bildē. Ja būs par maz nebūs tik sulīga. Ja par daudz, tad būs pārāk šķidra un būs grūtāk ēst, pilēs pa visām malām. Par daudz mērces arī nomāks pārējās garšas.
Visu sagriež vai ar rokām saplēš sīkāk. Atskaitot rukolu. Mocarellu labāk sagriezt kādas minūtes divdesmit pirms tam un ļaut, lai notek liekais šķidrums.
Kārtoju es parasti vispirms mocarellu un tad visu pārējo. Galvenais, lai ir simetriski, lai garšo vienādi viss. Pa virsu liek rukolu un Parmas sieru sarīvētu. Un krāsnī iekšā.
Cik grādos Es godīgi saku, ka nezinu. Man ir veca krāsns un man nav ne mazākās nojausmas, cik viņai tur tie grādi ir. Man ir parasti uguns uz maksimālo lielāko liesmu.
Kamēr pica cepās, pakārdinām trusi ar suliņu.
Cik ilgi Kamēr gatava. Šo es tiešām mēru uz vietas. Varētu būt kādas minūtes 15, ne vairāk. Galvenais ir, lai mīkla gatava, pārējais jau sakūst un saveidojas ātri. Man agrāk bija bail par ātru izcelt laukā, kamēr mīkla vēl pusjēla, bet to jau var viegli pārbaudīt, ja maliņas ir zeltainas un cietas, tad ir gatava. Svarīgi ir nenoturēt pārāk ilgi, tad mīkla ir cieta un negaršīga. Es parasti atstāju uz kādām 10 minūtēm droši un tad ik pa pāris minūtēm pārbaudu. Kad ir zeltaina, ņemu laukā. Ņam ņam ņam. Bildē redzams, cik skaista.
