pepino - Raksti

Azulejos

Sun, 29 May 2016 21:53:00 +0000

Tie, kas ir bijuši Portugālē, būs ievērojuši krāsainās flīzes. Tiek, kas tikai pošās apciemot Portugāli, tās pamanīs. Visur. Es rakstā lietošu portugāļu vārdu azulejos, jo flīzes skan pārāk prasti un automātiski, vismaz man, liek domāt par neizteiksmīgām vannastistabām un drūmām slimnīcu sienām. Azulejos ir kaut kas pavisam cits. Azulejos ir Portugālē un Spānijā izplatītas krāsainas alvas-stiklotas keramikas flīzītes.

Azulejos var atrast visur, gan iekšējā, gan ārējā apdarē baznīcās, pilīs, dzīvojamās mājās, skolās, mūsdienās arī restorānos, bāros, pat stacijās un metro.

Es jau teicu, ka visur?

Azulejos ir ne tikai estētiska nozīme, tās palīdz arī regulēt temperatūru ēku iekšienē. Ļoti noderīgi, ņemot vērā, cik karstas mēdz būt vasaras Portugālē.

Ko tad īsti nozīmē vārds azulejo? Azulejo jeb portugāļu apzīmējums flīzēm, cēlies no arābu al-zulaich, kas nozīmē pulēts akmens.

Visticamāk, ka vārds radies, kad 7. gadsimtā musulmaņi iekaroja Ziemeļāfriku un atklāja romiešu grīdas mozaīkas. Šīs mozaīkas bija veidotas no maziem pulētiem akmentiņiem un bija krāsainas. Akmentiņi bija izlikti kā mozaīka un izskatījās drīzāk pēc gleznojumiem. Antīkās jeb pirmās musulmaņu al-zulaich bija veidotas tieši tādā pašā stilā kā romiešu grīdu mozaīkas. Tā kā šim reģionam nebija dabā pieejami krāsaini akmentiņi, bija jāizstrādā jauna metode to izveidei. Jāpiebilst, ka pirmie azulejos Portugāle tika ievesti no musulmaniskās Spānijas. Tolaik nenovērtējama bija šo flīzīšu spēja atstarot gaismu. Šodien grūti iedomāties, tā ka mēs lietojam elektrību, bet to laiku ēkās, kas tika apgaismotas ar sveču gaismu, tas bija liels ieguvums. Īpaši iespaidīgi un noderīgi bija azulejos griestu dekorējumi. Jau minētā iemesla dēļ.

Šī jaunā metode bija veidot azulejos no dedzināta plāksnītēm, ko pēc tam noklāja ar ar ūdeni šķaidītiem metālu oksīdiem. Plāksnītes pēc tam ievietoja atpakaļ ceplī, kur karstums oksīdu pārvērta krāsainos zīmējumos un radīja stiklotu efektu. Pēc tam flīzītes dekorēja ar zīmējumiem un gropētas, izmantojot asu instrumentu jeb darbarīku. Lai tās varētu atdalīt vienu no otras. Šos atsevišķos gabaliņus pēc tam lika kopā, veidojot ko līdzīgu romiešu mozaīkām. Šajā procesā,. Lai atdalītu gabaliņus, tika lietoti instrumenti, ko portugāļu valodā sauc alicate. Kaut kas līdzīgs mūsu knaiblēm. Šo metodi kopuma sauca par alicatados. Problēma bija tajā, ka daudz flīzītes tika iznīcinātas gatavošanas gaitā. Laiks jaunai metodei.

Corda seca jeb, burtiski tulkojot, sausā virve, bija nākamā metode. Šajā gadījumā vēl mīkstajā materiālā ar virvi tika atdalīti gabaliņi, ko tad pēc tam, kad materiāls bija sacietējis, bija vieglāk sadalīt.

Pēc tam šī tika uzlabota ar tā saukto aresta metodi, kurā bija vieglāk nodrošināt to, ka zīmējumu krāsas nesajaucas. No aresta attīstījās reljefa tehnikā, kur visu principā darīja tāpat, bet zīmējumu “izbāza” uz āru vispirms.

Portugāles vecākie azulejos ir tā rūtaini grīdas azulejo, kas klāja Leiria pils grīdu. Veidoti 14. vai 15. gadsimtā. Tā laika ēku grīdas bija klātas ar flīzēm veidotām pēc salīdzinoši vienkāršas tehnikas. Šo flīzīšu gabalus joprojām var nopirkt mazo pilsētu gadatirgos. Par spīti vienkāršībai, visiem podniekiem bija jānoliek eksāmens pirms tie varēja sākt pārdot savu produkciju. Šīs flīzes bija pamatā veidotas ar dzeltenu stiklojumu vai ar zaļganu vara oksīdu apklājot dedzinātu mālu. Mūsdienās zaļganās azulejos tiek saistītas ar stilu no pilsētas ar nosaukumu Caidas da Rainha. Mūsdienās šīs flīzes joprojām var redzēt Palácio da Vila kapelā, Sintrā un Sé Velha katedrāle Coimbra jeb Koimbrā.

Kad musulmaņi jau principā bija pametuši Ibērijas pussalu, daudzi musulmaņu amatnieki palika tur uz dzīvi un turpināja nodarboties ar azulejos izstrādāšanu. Viņiem raksturīgi bija azulejos dekorēt ar ģeometriskām vienādām dekorācijām, kas atgādināja stilizētu skatu uz debesīm. Šos mēdz saukt par Mudéjar. Mūsdienās var redzēt daudzviet Portugālē. Piemēram, Convento da Conceição Beija pilsētā.

16. gadsimta vidū attīstījās jauna tehnika, kura veido pamatu vairumam mūsdienu Portugālē redzamajiem azulejos. Nosaukums interesants, proti, Faience Majolica. Vārds faience nāk no Faenza pilsētas Itālija, kas ir šīs tehnikas dzimšanas vieta. Šeit jau gatavas māla plāksnītes tika noklātas ar ar svina oksīda un ūdens maisījumu. Šādi flīzītes nožuvušas bija baltas un tad ar papīra papīra perforējuma palīdzību tika radīts pamata dizains, ko iekrāsoja ar izvēlētajiem oksīdiem un krāsu maisījumiem. Šādi podnieki varēja radīt daudz vairāk krāsu toņu. Flīzes, gatavotas šajā tehnikā, eksportētas no Itālijas, var apskatīt, piemēram, Vila Viçosa.

Azulejos, kā jau tūristu iecienīti objekti, tiek arī pārdoti. Ja nu vēlme ir, labāk pirkt jaunus gabaliņus, jo vecākos un autentiskos pārdevēji iegūst noplēšot no vecajām ēkām, kas, protams, jauki nav. Man mājās ir tikai viens vecs azulejos gabaliņš, ko atradu mētājamies uz ielas blakus manai vecajai mājai. Bija nokritis, vai nosists, no blakus ēkas sienas. Paņēmu tikai tāpēc, ka atpakaļ pielikt nevarēju. Bet, nepērkot principā zagtos gabaliņus, mēs atbalstām Lisabonas saglabāšanos.

Fado

Sun, 29 May 2016 07:36:00 +0000

Nereti saka, ka Portugāli raksturo trīs F. Futbols. Fatima. Un Fado. Šoreiz par pēdējo.

Latvijai ir koru dziedāšana, Ņūorleānai ir džezs, Buenosairesai tango, Rio de Žaneiro samba, Seviļjai flamenco, Lisabonai ir fado. Nebiju droša, vai latviski saka fado vai fadu, jo ta šo vārdu izrunā Bet paliku pie fado. Fado ir divi novirzieni, Lisabonas un Koimbras. Saja rakstā ir par Lisabonu.

Fado radās 19. gadsimtā, apmēram 1820.tajos gados. Par to gan nav pilnas skaidrības, jo fado vēsture in informācija par to principā tika nodota mutiskā veidā un nav daudz precīzu vēstures liecību vai informācijas. Fado šodien ir atzīts un populārs mūzikas žanrs, bet radās tas nabadzīgākajaos Lisabonas rajonos. Skaidrs, ka pašos pirmsākumos nekādu izpēti par fado izcelšanos neviens neveica.

Fado radās nabadzīgajos rajonos, vietās, kur apgrozījās jūrnieki, priekameitas, cietumnieki, sabiedrības zemāko slāņu pārstāvji. Fado dziedātāji nereti tiek aprakstīti kā rupji, tetovēti veči ar zemu balsi, nereti ieslodzītie vai jūrnieki, kas papildus dziedāšanas talantam veikli apgājās ar nazi un runāja slengā. Ne pārāk iepriecinošs sākums, vai ne? Nav brīnums, ka sākotnēji sabiedrības augstākie slāņi pat dzirdēt neko par tādu fado negribēja.

Iesākumā fado ne tikai dziedāja, līdzi sita ritmu un dejoja. Gadsimta beigās ritms vairs nebija tik svarīgs un viss uzsvars tika likts uz dziedāšanu. Fado dziedāja uz ielām, krogos, tavernās, kur vien bija tā sajūta, ka jādzied.

Ka minēju šodien fado ir populārs. Arī Latvijā ir viesojušies vairāki atzīti fado dziedātāji, piemēram, Mariza. Es reiz posos uz viņas koncertu pilsētas centrā. Par godu jauna albuma iznākšanai, Mariza sniedza bezmaksas koncertu pie Baixas iepirkšanās centra. Diemžēl, diena bija ļoti lietaina un stiprā lietus dēļ koncertu atcēla. Gāja man tas prieks secen.

Fado dzied gan vīrieši gan sievietes, dažādu vecumu un par dažādām tēmām. Fado mūzika ir sērīga, skumja, to raksturo ilgas un smeldze. Portugāļiem šai īpašajai sajūtai ir viens vārds saudades. To gandrīz nav iespējams iztulkot, principā var tikai aprakstīt, tā ir ka ilgošanās pēc kaut kā uz neatgriežanos zuduša vai aizgājuša. Dziesmas bieži ir par jūru, par nabadzību, par grūtu dzīvi un neatbildētu mīlestību. Izklausās diezgan depresīvi, bet nav tik traki. Dziesmas ir tādas saldi sērīgas. Es teiktu, ka Miglā asaro logs būtu laba fado dziesma.

Nosaukums fado radies no latīņu vārda fatum, kas tulkojumā nozīme liktenis.

Īpašo skanējumu fado piedod ne tikai lirika un dziedātāja balss, bet arī īpašā, par raudošo sauktā portugāļu ģitāra. Ir dziedātāji, kas paši spēlē, bet lielākā daļa uzstājas kopā ar ģitāristu. Pirmās liecības par portugāļu ģitāru ir no 20. gadsimta sākuma. Portugāļu ģitārai ir divpadsmit stīgas un īpaša forma.

Fado radās Lisabonas ostas rajonos Alfama, Mouraria un Bairro Alto. Mūsu dienās visi trīs ir skaisti pilsētas rajoni, vēsturiski, Alfama mazāk cieta zemestrīcē un tur joprojām var redzēt tipiskās šaurās ieliņas un mazās mājiņas. Par 19. gadsimta nozīmīgāko fado dziedātāju uzskata Maria Severa Onofriana.

Par leģendu kļuvis priekameitas Marijas un augstdzimušā grāfa Vimioso mīlas stāsts. Par šo sakaru vēlāk dziedāja dziesmas un tas tika pat izrādīts uz skatuves. Júlio Dantas 1901. gada publicēja noveli “A Severa”. Uz šīs noveles balstīta pirmā portugāļu skaņu filma. Režisora Leitão de Barros režisētā filma uz ekrāniem nonāca 1931. gadā. Arī vēlāk fado bija populāra tēma portugāļu kino.

Marija mirusi no tuberkolozes 1846. gadā. Par 20. gadsimta ievērojamāko fado izpildītāju uzskata fado karalieni Amália Rodrigues. Amālija mira 1999. gadā un uz to brīdi pasaulē bija pārdoti vairāk kā 30 miljoni viņas ierakstu. Amālija Rodrigesa ir visu laiku vislabāk pārdotākā portugāļu māksliniece.

19. gadsimta beigās fado jau bija izplatīts teātra izrādēs. Pirmie vēsturiskie dokumenti par fado fiksēti no 20. gadsimta sākuma. Pēc 1910. gada jau tika publicēti jau periodiskie izdevumi, kas jau liecināja par fado pieaugošo popularitāti. Ka jau teicu, fado aizvien biežāk parādījās uz teātra skatuves, tāpat dažās vietās fado tika iekļauts vakara programmā un fado mākslinieki pat tika īpaši nolīgti regulāri uzstāties.

1910. gadā fado piesaka sevi gleznotājmākslā ar šo mākslinieka José Malhoa darbu, kurš vēlāk spēlēs lielu lomu fado ikonogrāfijā.

Palēnām par rituālu kļuva fado klausīšanās tā sauktajos fado namos jeb casas de fado. Pēc 1930. gada fado nami pārsvarā ir tikai vecākajos pilsētas rajonos. Es esmu redzējusi pāris arī pilsētas jaunajā daļā, bet tiešām tikai pāris. Fado nav mode, stilizētu fado namu diezin vai kāds vispār apmeklētu. Par manu fado pieredzi nedaudz zemāk būs pastāstīts.

Divdesmitā gadsimta sākuma jau parādījās pirmie ieraksti, protams, tie vel nebija pārāk izplatīti, jo Portugāles mūzikas tirgus bija mazs. Gramofoni bija dārgi un tikai neliela daļa iedzīvotāju varēja atļauties tādus pirkt. Pēc 1925. gada tirgus sāka attīstīties straujāk, jo, pirmkārt, tika izgudrots elektriskais mikrofons un, otrkārt, gramofoni kļuva krietni lētāki un pieejamāki plašākām ļaužu masām.

Šajā laikā arī radio sekmēja fado popularitāti. CT1AA (pirmā portugāļu radiostacija, sāka raidīt 1925. gadā), Rádio Clube Português, Rádio Graça un Rádio Luso bija manāmākās radio stacijas, kas regulāri atskaņoja fado.

Atceramies, ka fado sākumposms nav dokumentēts. Arī pirmie dziesmu vārdi līdz ar to parasti bija anonīmi un tika nodoti tālāk caur mutvārdu tradīciju. Status quo nozīmīgi mainījās 1920.tajos gados, kad parādījās pirmie rakstītie dzejoļi. Šo jauno tradīciju saista ar nozīmīgu dzejnieku grupu, kurā ietilpa tādi dzejnieki kā Henrique Rego, João da Mata, Francisco Radamanto Gabriel de Oliveira, Frederico de Brito, Carlos Conde un João Linhares Barbosa. Šim bija ļoti liela nozīme fado attīstībā, jo dzejoļus rakstīja izglītoti mākslinieki, kvalitāte tika pacelta jaunā līmenī.

1926. gada 28. maijā notika militārais apvērsums un tam, protams, bija liela ietekme uz visu Portugāli, ieskaitot fado. 1927. gada 6. maijs ir nozīmīga diena fado attīstības vēsturē, jo šajā dienā tiek izdots likums, kas kontrolē fado izpildi. Likumā tiek noteikta cenzūra tekstam, aizliedz pārāk rupjus izteicienus, tāpat tiek noteikts, kurās vietās fado drīkst izpildīt. Māksliniekiem obligāti jābūt profesionālām licencēm. Tiek noteikts, kāda veida tērpos jāizpilda fado. Šie bija nozīmīgākie punkti, likuma tika iekļauti vēl citi. Jaunie likumi pa daļai attālināja fado no improvizācijas, bet no otras puses nostiprināja mākslinieku profesionalitāti. Līdz ar radio, kino un televīzijas attīstību arī fado popularitāte tikai auga plašumā.

Pēc 1974. gada revolūcijas fado uz pāris gadiem zaudēja savu popularitāti cīņā ar populāro mūziku. Pirmajos divos gados pēc Neļķu revolūcijas nenotika konkurss Grande Noite do fado jeb Lielā fado nakts. Fado aizvien mazāk translēja radio un televīzijā. Līdz ar demokrātiskā režīma nostiprināšanos ar 1976. gadu savās pozīcijās atgriezās arī fado. Nākamajā gadā iznāca Carlos do Carmo leģendārais albums “Um Homem na Cidade” un fado bija atpakaļ ierindā.

Astoņdesmitajos gados ir beigušās ideoloģiskās debates par fado. Mūzikā ienāk jaunā paaudze, piemēram, José Mário Branco, Sérgio Godinho, António Variações un Paulo de Carvalho. Deviņdesmitie gadi iezīme strauju fado popularitātes pieaugumu starptautiskajā mūzika arēnā. Šī laika populārākie mākslinieki ir Mafalda Arnauth, Katia Guerreiro, Maria Ana Bobone, Joana Amendoeira, Ana Moura, António Zambujo, Miguel Capucho, Rodrigo Costa un citi. Protams, pasaulē zināmākā fado zvaigzne ir jau minētā Mariza.

Es esmu uz fado bijusi vairākas reizes. Fado namu atrast nav grūti, grūtāk ir atrast autentisku vietu, kurā ir dzīva fado tradīcija. Tā kā Lisabona ir ļoti iecienīts tūristu galamērķis, tad ļoti daudzas vietas orientējas tieši uz tūristu apkalpošanu. Nav jau tas nekas slikts, bet tur no īstā fado ir tikai pati skaņa. Man ir paveicies, ka man ir portugāļu draugi, no kuriem daži ir īsti fado fani.

Atceros, ka pirmais gājiens uz fado namu bija absolūti spontāns. Es biju Lisabonā nesen un neko daudz par fado nezināju. Mēs aizbraucām uz Alfamu un pa mazām ieliņām nokļuvām mazā pagalmiņā. Fado nama durvis sedza bieza auduma kārta, tādi kā milzīgi aizkari. Tas tāpēc, lai mazinātu troksni no ārpuses un netraucētu māksliniekam uzstāties. Pagalmiņš bija maziņš un nekādi trokšņi tur nebija, bet gan jau viņiem labāk zināms.

Durvis bija aizslēgtas. Tās atver tikai tad, kad mākslinieks ir beidzis dziedāt un ir pārtraukums. Tad klausītāji var ienākt namā vai aiziet no tā. Kamēr tiek izpildīts fado, nekāda tautu staigāšana nav pieļaujama. Tāpat, kamēr mākslinieks uzstājas, nedrīkst sarunāties, neviens neēd un nedzer. Tā skaitās kā necieņas izrādīšana. Galu galā, ja tu esi atnācis uz fado namu klausīties fado, tad tu to arī dari. Diezgan loģiski, bet es to sākumā nezināju un pāris reizes kaut ko mēģināju saviem draugiem jautāt. Kad es sapratu, ka tā nedara, man uzreiz bija skaidrs,kāpēc daži klausītāji uz mani ik pa laikam nikni blenž. Bet pēc matiem jau redzams, ka neesmu vietējā, neviens neko neteica. Nevarēja jau teikt, tak mākslinieks vēl dziedāja.

Es vispār neatceros, kā mēs izspraucāmies toreiz līdz kādai normālai vietai, jo nams bija vienkārši pārpildīts. Gaisma ir pieklusināta un gaiss piesmēķēts. Es jutos vienkārši akla. Sākumā es stāvēju iespiesta kaut kur tualetes tuvumā, acis no dūmiem asaroja un bija nenormāli karsti. No visas sirds centos sajust fado burvību.

Par laimi, bija jau diezgan vēls un drīz bija tāds kā lielais pārtraukums. Lielāka daļa klausītāju devās prom. Man nākamā diena bija brīva un mēs palikām klausīties tālāk.

Šis jau bija labāk, dabūjām sēdvietas pie galda. Nama durvis tika kādas minūtes divdesmit paturētas vaļā, lai ienāk svaigs gaiss. Un es beidzot tiku pie vīna glāzes. Mēs bijām trijatā un pie mūsu galdiņa piesēdās vel viens apmeklētājs, onkulis tā uz gadiem 60. Mēs sākām sarunu, jo es izvilku smēķī, bet nevarēju atrast šķiltavas. Viņš man aizdeva savus sērkociņus un kaut ko dikti jautāja,es, protams, tolaik no portugāļu valodas nesapratu neko. Mani draugi mums visu pārtulkoja un tā mēs par šo to papļāpājām. Es biju pirmā latviete, ko viņš savā mūžā redzēja un, cik es atceros, viņam bija liels prieks par to. Neesmu droša, ka viņš zināja, kur Latvija vispār atrodas.

Vispār es nereti atceros to satikšanos, jo toreiz, kad es neko nevarēju pateikt, tas onkulītis ar mani runāja tā, it kā viņam vispār neienāktu prātā, ka es varētu nebūt portugāliete un neprast portugāļu valodu. Jo ilgāk es te dzīvoju un jo labāk es protu valodu, jo retāk man kāds atbild vietējā valodā un visi cenšas ar mani runāt angliski. Tāds apgrieztais efekts.

Bet atpakaļ pie fado. Liels bija mans pārsteigums, kad durvis aizvērās, ģitārists nosēdās savā vietā un fado turpinājās. Man blakus joprojām bija onkulītis ar tikko aizsmēķētu cigareti rokās. Atskanēja pirmās notis, onkulītis piecēlās un izrādījās fado dziedātājs. Tāpat ar smēķi zobos viņš sāka dziedāt. Un ik pa laikam miedza man ar aci. Balss viņam bija izcila un, ņemot vērā, cik skaļi visu aplaudēja, dziesmas bija ļoti labas. Es toreiz nesapratu neko, tikai klausījos. Tāpat bija skaisti. Šobrīd, ja es aizeju klausīties fado, man ir liels prieks, ka es saprotu arī dziesmu vārdus.

Mans otrs mīļākais fado koncerts bija manā piemājas restūzītī. Es nesaku restorāns, jo tā ir vieta, ko portugāļu valodā sauc par tasca, tas nav restorāns, bet tāda kā ēstuve. Es vienmēr gāju uz Abilio tasca. Tas bija pirms gadiem diviem, kad es tur vakarā sēdēju un dzēru aliņu. To atmosfēru taškā grūti aprakstīt. Visi viens otru pazīst, cilvēki dažādi, gan uzvalkos, gan netīrās strādnieku drēbēs. Regulāri tur bija arī veca, veca tantiņa. Es viņu ievēroju, jo viņa vienmēr ļoti skaļi un ekspresīvi diskutēja par Portugāles futbolu un politiku. Parasti viņa piestāja taškā uz vienu aliņu. Portugāle ir kalnaina un ļoti daudzas ielas ir stāvas, arī tā iela. Pat man reizēm ir grūti staigāt un reizēm, pēc divdesmit minūšu kāpiena, es atjēdzos ielas galā aizelsusies. Nabaga tantiņa staigāja ar spieķi. Veciem cilvēkiem tas noteikti ir ļoti grūti. Tāpēc viņa arī parasti piestāja atpūsties, pirms došanās tālāk.Tajā vakarā viņa bija labā omā un pēkšņi sāka dziedāt fado. Es nebiju gaidījusi, ka viņas parasti kaitinošā balss var tik skaisti dziedāt. Pec kādam minūtēm divdesmit viņa pateicās klausītājiem, piecelās un aizgāja mājās. Vēlāk es pārcēlos un mani ikvakara taškas apmeklējumi beidzās, nezinu, vai viņa turpina ik pa laikam uzdziedāt.

Ja iespēju uz fado namu aiziet nav, iesaku vakarā pieklusināt apgaismojumu istabā, uzlikt youtube kādu fado video un mierīgi izbaudīt skaisto mūziku.

Amalia

Pošos uz muzejiem

Sat, 28 May 2016 06:48:00 +0000

Ilgi gaidītais atvaļinājums un Lisabona mani priecē ar lietusgāzēm. Šonakt lija tik skaļi, ka es pamodos 5 no rīta. Vējš apmēram 35 km stundā un tieši manos logos.

Nu neko, cēlos augšā. Tā kā plāni braukt uz pludmali, acīmredzot, ir jāatceļ, tad sāku skatīties, ko varētu šodien labu paveikt. Izvēle krita par labu muzejiem. Šobrīd gan lauka zibeņo un ducina pērkons, bet ceru, ka pēc pāris stundām būs pierimis, lai tieku līdz autobusam.

Tā kā vakar iesāku savu rakstu par fado, kurā līdz šim iekļauta mana personīgā pieredze un fakti no interneta, tad izdomāju, ka jāaizbrauc līdz fado muzejam. Noteikti, ka būs daudz informācijas un kaut ko varēšu arī savā rakstā ielikt. Fado muzejā vēl nekad neesmu bijusi, bet esmu vairākas reizes garām braukusi.

Muzejs atrodas Largo do Chafariz de Dentro. Kā redzams, gabaliņu aiz Terreiro do Paço un gabaliņu pirms Santa Apolonia stacijas.

Būtu labāks laiks, es pilnīgi noteikti ietu ar kājām, bet šodien laikam būs jābrauc ar autobusu. Mājas lapa saka, ka muzejs atvērts no 10 līdz 18, pēc 17.30 vairs iekšā nelaiž. Ieejas biļete parastā, jo man nekādas atlaides nepienākas, ir 5 eiro.

Izlēmu, ka ar vienu muzeju nepietiek. Došos arī uz flīžu muzeju. Ne jau kaut kādu parasto, bet portugāļu slaveno azulejos muzeju. Laipni lūgti google attēlos paskatīties, ar ko flīzes atšķiras no flīzēm.

Šis muzejs atrodas vairāk vai mazāk tajā pašā rajonā, respektīvi, no mana mājas vienā virzienā. Ja skatās uz karti, tad es parasti visu iedalu virziens uz Belem, virziens Expo un virziens iekšā pilsētā. Šis muzejs atrodas Rua da Madre de Deus. Kā var redzēt kartē, kādu gabaliņu aiz Santa Apolonia stacijas.

Atvērts no 10 līdz 18 un ieejas biļete arī maksā 5 eiro. Muzejam ir informatīva mājas lapa, kur arī norādīts, kā visvieglāk līdz muzejam nokļūt. Es sākuma domāju doties lejā uz paralēli upei esošo avēniju un braukt ar 728. autobusu un tad meklēt muzeju. Bet es esmu topogrāfiskais idiots un, sevi labi pazīstot, noteikti vismaz stundu maldītos apkārt, kamēr to muzeju atrastu. Muzeja mājas lapa saka, ka tieši pie muzeja esot autobusu pietura, kurā pietur 718, 742, 794, 759. Pēdējais tikai naktīs, tā ka laikam nederēs. Iegāju Lisabonas transporta mājas lapā, kurā, ievadot maršruta numuru, var iegūt pilnīgu informāciju, piemēram, visas pieturas, atiešanas laikus utml. Un man taču laikam šodien veicas. Izrādās, ka netālu no manām mājām pietur 742. autobuss.

Interesants maršruts, kas reāli izbrauc cauri pusei pilsētas.

Autobuss pietur patiešām pie paša muzeja. Mana laimīgā diena, atkritīs maldīšanās pa man maz zināmu rajonu.

Un pietura pie manām mājām. Ne tas patīkamākais skats un ne mans mīļākais rajons, bet nu labi.

Autobuss brīvdienās iet vidēji četras reizes nedēļā. Iesēdīšos un vizināšos cauri pus-pilsētai, man ļoti patīk vērto pilsētu caur logu. Tā kā ir sestdiena un suņa laiks, ceru, ka autobuss būs pustukšs un es dabūšu sēdvietu.

Ļoti ceru, ka pēc tam, kad būšu apskatījusi azulejos muzeju, nelīs, jo uz fado muzeju gribu iet ar kājām. No azulejos ir jāpaiet nedaudz uz priekšu un jāpagriežas uz avēniju un paralēle upei jānāk atpakaļ uz centra pusi. Pusotrs kilometrs un man jābūt fado muzeja tuvumā.

Kad atgriezīšos mājās, taps otrā daļa par pašiem muzejiem.

Magelāns un da Gama

Thu, 26 May 2016 08:08:00 +0000

Kurš gan no vēstures stundām neatcerās Magelānu un da Gamu. Slavenie jūras braucēji. Portugāļi, par tā saukto Lielo Atklājumu laiku runājot, lieto vienu vārdu: Descobrimentos. Šis konkrētais raksts ir ne tik daudz par pagātni, kā tagadni. Ka šis laiks tiek uztverts mūsdienu Portugālē un kā tas tiek godāts. Nākamreiz būs raksts arī par pašiem atklājumiem.

Portugāle šodien nav ne vadoša lielvalsts, ne izteikti turīga lielvalsts. Man personīgi reizēm ir tā kā nedaudz žēl noskatīties uz mūsdienu Portugāli, zinot tās spēcīgo vēsturi. Gandrīz tūkstoš gadu monarhija, nemaz nerunājot par vēsturi pirms tam. Atklājumi, zeme, kurā saule nekad nenoriet.. un šodien.. Eiropas perifērija. Portugāļi paši ir, skaidra lieta, lepni par pagājušo godību.

Daži fakti par Magelānu un da Gamu. Magelāns dzīvojis no 1480. gada līdz 1521. gadam. Magelāns piedalījās spāņu organizētajos jūras braucienos un viens no tiem bija pirmais brauciens apkārt zemeslodei. Magelāns pats, diemžel pilno ceļojumu neveica, jo tika nogalināts kaujā pie Filipīnām. Vasco da Gama dzīvoja laikā no 1460. gada – 1524. gadam. Da Gama pirmais sasniedza Indiju izmantojot jūras ceļu un tā uz visiem laikiem savienoja, ja tā var teikt, šīs pasaules daļas.

Magelāns un viņa brauciens.

Vaško da Gama

Kas man personīgi likās smieklīgi, ir fakts, ka man pagāja apmēram nedēļa Portugālē, kamēr es sapratu, ka Fernão de Magalhães ir tas pats Magelāns. Valodas īpatnības. Otrais, mans skolā mācīja, ka da Gama bija Vasco, bet patiesībā vārds izrunājas ka Vaško. Atkal jau valodas īpatnības. Es gan kādu laiku biju kā īpatnis te ar savu konstanto Vasco da Gama, nu jau man ir aizgājis un es izrunāju pareizi.

Kāpēc gan man ikdienā vajadzētu runāt par Magelānu un da Gamu. Jāsaka, ka Magelāns, kurš piedalījās spāņu organizētajās ekspedīcijās uz Austrumindiju un 1522 gadā atklāja Labās Cerības ragu, ir mazāks iemesls sarunām. Bet Lisabonā ir metro stacija, kuras dekorējumos ir izmantoti Atklājumi un es tur reiz ieraudzīju Cabo da Boa Esperança un sapratu, kas tas ir latviskais Cerības rags. Toreiz runājos ar portugāļu draugu, kurš man skaidroja, ka tas ir tas rags, ko Bartolomeu Dias atklāja. Ta mēs aizrunājāmies par atklājējiem un arī par Fernão de Magalhães. Un, jā, smieklīgi, es sākumā nesapratu, ka tas ir tas pats vecais, labais Magelāns. Metro iekšpusē izskatās šādi.

Vasco da Gama ir biežāk minēts ikdienas sarunās, jo Lisabonu ar Težu upes pretējo krastu savieno divi tilti. Viens, par kuru jātop atsevišķam rakstam, ir 25. aprīļa tilts, un otrs ir 1998. gadā atklātais Vasco da Gama tilts. Šis tilts Lisabonā sākas tā sauktajā Expo rajonā, kas principā tapa 1998. gada Expo izstādei par godu un šodien ir moderna pilsētas daļa. Tajā atrodas, piemēram, Eiropā lielākais okeanārijs. Tilts savieno Montijo un Alochete ar Lisabonu. Tas ir Eiropas garākais tilts un vairāk kā 17 km garš. Man reiz bija tas prieks piedalīties maratona skrējiena uz tilta, kas bija slēgts satiksmei, skats bija iespaidīgs. Expo rajonā ir arī milzīgs iepirkšanās centrs Vaško da Gamas vārdā. Esmu droša, ka viņš šo novērtētu. Da Gama taču bija drosmīgs vīrs.

Iepirkšanās centrs.

Da Gamas mirstīgās atliekas ir apskatāms, ja kādam ir tāda vēlme. Lisabonā, rajonā ar nosaukumu Belém ir Jeronimos klosteris, kurā ir iespējams apskatīt da Gamas sarkofāgu. Esmu bijusi. Fotografēties bija nedaudz kauns, pat ja sarkofāgs, tomēr zārks un tā.

Jeronimos.

Da Gamas sarkofāgs.

Magelānam arī ir piemineklis, protams, ka. Lisabonā ir rajons Arroios, kur atrodas Praça do Chile jeb Čīles laukums. Te arī ir piemineklis Magelānam, Čīles valdības dāvināts. Identisks piemineklis atrodas Čīle, vieta ar nosaukumu Punta Arenas. Pieminekli atklāja 1950. gadā un ar to aizvietoja līdz tam tur stāvošo Neptūna strūklaku, kas statuju atrodas Largo de Dona Estefânia.

Magelāna piemineklis Lisabonā.

Pārvietotais Neptūns.

Bet galvenais piemineklis, un viens no pilsētas ievērojamākajiem apskates objektiem, ir Atklājumu piemineklis jeb Padrão dos Descobrimentos. Piemineklis atrodas jau minētajā Belém rajonā Težu krastā. Pieminekļa idejas autors bija arhitekts José Ângelo Cottinelli un skulptors Leopoldo de Almeida, un tas sākotnēji bija iecerēts kā pagaidu projekts Portugāles Pasaules izstādei, kas laikā no 1940. gada 23. jūnija līdz 2. decembrim notika Lisabonā. Piemineklis ir tipisks Salazara režīma arhitektūras un vispār domas paraugs. Vēlāk šis pagaidu projekts tika nojaukts un 1958. gadā tika nolemts uzbūvēt jaunu, nu jau pastāvīgu pieminekli. Jaunais piemineklis bija daudz lielāks, tas tika darīts ar nolūku, lai godinātu jūrasbraucējus. Pie tam, šajā laikā tika atzīmēta karaļa Henrija Jūrasbraucēja, kā tiek uzskatīts, galvenā jūras braucienu iniciatora, piecsimtā nāves gadadiena. Par pamatu joprojām tika ņemts Cottinelli projekts, bet pēc viņa nāves par galveno projekta autoru izvirzīja António Pardal Monteiro. Jaunais projekts bija stabilāks, tas tika īpaši testēts, lai būtu drošāks. Pieminekļa inaugurācija bija 1960. gada 9. augustā. Pēc tam kādu laiku nekas vairāk netika darīts, līdz beidzot 1985. gadā atklāja augšējo platformu. Piemineklī var uzbraukt augšā un skats no turienes uz pilsētu, upi un okeānu ir tiešām iespaidīgs. Es nekad neesmu bijusi, pateicoties manām paniskajām bailēm no augstuma. Man pietika ar bildēm, ko māsa ar draugu augšā safotografēja.

Pieminekļa pakājē atrodas ļoti interesanta mozaīka. Tajā ir attēlota pasaules karte un kompass, tas Dienvidāfrikas Republikas dāvinājums. Kartes izmērs ir 50 m diametrā. Pieminekļa labajā malā ir arī paliels, apmēram 2 m augsts metāla globuss. Tas simbolizē faktu, ka Portugāle ar savām kolonijām savulaik bija zeme, kurā saule nekad nenoriet. Respektīvi, Portugālei bija kolonijas no Austrumiem līdz Rietumiem, un kādā daļā vienmēr bija diena.

Piemineklī iekšā ir diezgan plašas telpas, pat auditorija, kas var uzņemt apmēram simts cilvēkus. Nereti te tiek organizētas izstādes. Neapšaubāmi, viena no iespaidīgākajām daļām, ir pieminekļa sānos esošās skulptūras. Tajās attēloti monarhi un jūrasbraucēji. Bildēs var redzēt.

Var redzēt, ka priekšgalā ir Henrijs Jūrasbraucējs, tad karalis Afonso V, Vaško da Gama.

Pedro Álvares Cabral, Brazīlijas atklājējs.

Afonso Gonçalves Baldaia, kurs Henrija Jūrasbraucēja vadībā izpētīja Rietumsahāru un vēlāk bija viens no pirmajiem Azoru salu kolonistiem.

Nicolau Coelho piedalījās da Gamas Indijas ekspedīcijā. Coelho bija Berrio, pirmā kuģa, kurš atgriezās no ekspedīcijas, kapteinis. Miris pie Mozambikas krastiem 1502. gadā.

Gaspar Corte-Real, kurš sasniedza Grenlandi, Labradoru un Ņūfaundlendu.

Martim Afonso de Sousa arī slavens jūrasbraucējs. Vadīja pirmo sauszemes ekspedīciju Brazīlijas kolonijā. Vēlāk izveidoja apmetni vietā, kur mūsdienās atrodas San Paulo.

João de Barros, vēsturnieks. Nereti saukts par Portugāļu Līviju (slavenais romiešu vēsturnieks). Darba Décadas da Ásia autors, tajā aprakstīta portugāļu vēsture Indijā, Āzijā un Dienvidaustrumāfrikā.

Estêvão da Gama Portugāles Zelta Krasta, portugāļu valdījumi mūsdienu Ganas rajonā, un Indijas gubernators. Vaško da Gamas dēls.

Bartolomeu Dias. Man šķiet, komentārus neprasa. Pirmais Eiropietis, kas apbrauca apkārt Āfrikas tālākajam Dienvidu punktam tādējādi no Atlantijas okeāna sasniedzot Indijas okeānu. Visi atceramies Labās Cerības ragu.

Diogo Cão veica divas svarīgas ekspedīcijas gar Āfrikas krastiem un atklāja Kongo upi un mūsdienu Angolas un Namībijas krastus.

António de Abreu 1512. gada pirmais sasniedza Timoru un Bandu salas Indonēzijā.

Afonso de Albuquerque, portugāļu ģenerālis, iekarotājs un valstsvīrs. Cīnījās par kristietības izplatīšanos Āzijā un nostiprināja garšvielu tirgu ar Āziju. Pirmais Eiropietis, kas iebraucis Persijas līcī, vadīja pirmo eiropiešu ekspedīciju Sarkanajā jūrā.

Cristóvão da Gama, otrs da Gamas dēls, vadīja portugāļu armiju karā Etiopijā un Somālijā pret daudz lielāko somāļu musulmaņu armiju, ko vadīja Imam Ahmad ibn Ibrahim al Ghazi, kuru atbalstīja Otomāņu impērija. Uzvarēja četrās lielās kaujās, bet beigās, diemžēl, krita gūsta un tika nogalināts.

Francis Xavier bija basku romas katoļu misionārs, kurš kopā ar portugāļiem sludināja kristietību Āzijā. Pirmais eiropiešu misionārs Japānā, Borneo un Maluku salās. Viņš plānoja sludināt kristietību Ķīna, bet nomira nepaspējis šo misiju piepildīt.

Fernando o Infante Santo, Henrija Jūrasbraucēja jaunākais brālis. Piedalījās neveiksmīgajā Tanžeras kaujā kopā ar savu brāli un vēlāk tika nodots marokāņiem. To paredzēja Seutas padošanās līgums. Līguma punktu apspriešanā piedalījās vecākais brālis. Iesākumā gūsteknim dzīve bija salīdzinoši normāla, bet, kad kļuva skaidrs, ka portugāļi netaisās ievērot padošanas līguma punktus, Fernando aizsūtīja uz cietumu Fesā, kas otra lielākā pilsēta mūsdienu Marokā. Sarunas par viņa izdošanu ritēja gadiem un nabaga Ferdinands tā arī nomira ieslodzījumā, nesagaidījis savu atbrīvošanu.

João Gonçalves Zarco dibināja nometnes Madeiras salās. Henrijs Jūrasbraucējs viņu nozīmēja par pirmo Funšalas kapteini. Funšala ir Madeiru salu galvaspilsēta.

Pêro de Alenquer kopā ar Bartolomeu Diašu piedalījās pirmajā braucienā ap labās Cerības ragu. Vadīja flagmani da Gamas ekspedīcija uz Indiju.

Pêro Escobar atklāja Santome, Annobonu, piedalījās Vasco da Gamas ekspedīcijā uz Indiju un bija kopā ar Kabralu, kurš, kā atceramies, atklāja Brazīliju.

Gil Eanes bija Henrija Jūrasbraucēja personīgais palīgs un vairognesējs.

Pedro Nunes bija portugāļu matemātiķis, kosmogrāfs un profesors. Viens no sava laika izcilākajiem matemātiķiem. Deva lielu ieguldījumu Lielajos atklājumos. Pirmais nāca klajā ar ideju par loksodromu, radīja arī vairākus mērinstrumentus. Piemēram, Nonius, kas nosaukts par gd\odu viņam, no kura vēlāk attīstījās nonijs, kas ir mērīšanas līdzekļa papildskala, kas paredzēta pamatskalas vienības daļu precīzai nolasīšanai.

Pêro da Covilhã bija portugāļu diplomāts un atklājējs. Piedalījies ekspedīcijās uz Tuvajiem Austrumiem un tur tuvāk esošajiem Āfrikas un Āzijas reģioniem. Īpašais uzdevums bija noskaidrot, kur iegūt kanēli un citas garšvielas.

Jacome of Majorca bija kartogrāfs. Tiek uzskatīts,ka tieši viņš kopā ar savu tēvu radīja slaveno Katalāņu Atlantu. Svarīgākā viduslaiku katalāņu karte.

Gomes Eanes de Zurara bija nozīmīgs portugāļu hronists. Sarakstījis vairākus darbus par portugāļu atklājumiem un iekarojumiem. Piemēram, par Gineju. To var angliski online palasīt Gūtenberga projektā.

Nuno Gonçalves bija karaļa Anfonso V galma mākslinieks. Slaveno Painéis de São Vicente de Fora autors.

Luís Vaz de Camões tiek uzskatīts par visu laiku izcilāko portugāļu un portugāļu valodā rakstošo dzejnieku. Slavenā darba Os Lusíadas autors. Šī darba ietekme ir tik liela, ka portugāļu valodu nereti sauc par Camões, ko izrunā kā Kamoiš, valodu.

Frei Gonçalo de Carvalho bija reliģiskais aktīvists, darbojās dominikāņu ordenī. Aktīvi darbojās Indijā, kur dibināja daudzas kristiešu komūnas.

Fernão Mendes Pinto bija portugāļu atklājējs un rakstnieks. Piedalījies daudzās ekspedīcijās un tās visas ļoti detalizēti aprakstījis sava autobiogrāfijā.

Infante Pedro, Duke of Coimbra bija karaliskās ģimenes pārstāvis, karaļa Joao I dēls. Aktīvi piedalījās braucienos apkārt pasaulei. Tiek uzskatīts par vienu no visaktīvāk ceļojošajiem prinčiem vēsturē.

Filipa de Lencastre bija Portugāles karaliene laikā npo 1360. gada 31. marta līdz 1415. gada 19. jūlijam. Joao I sieva un ceļojošā prinča māte. Dzimusi Anglijas karaliskajā ģimenē, ar savām laulībām ar portugāļu karali stiprināja Anglo - portugāļu aliansi.

Man ļoti patīk aiziet līdz piemineklim, pasēdēt upes krastā pavērot cilvēkus. Pēc tam caur tuneli iziet otrā dzelzceļa pusē un slavenajā Pasteis de Belem apēst kādu kūciņu. Un domāt par vēsturi.

Spageti ar sēnēm un bekonu

Wed, 25 May 2016 11:35:00 +0000

Nepieciešams

Spageti. Cik var apēst.

Šampinjoni, man bija 300 g iepakojums.

Bekons. Es ņēmu 100 g, jo sēnes jau bija diezgan daudz.

Saldais krējums.

Pāris ķiploka daiviņas.

Pavisam nedaudz sīpola.

Sāls, pipari.

Eļļa.

Gatavošanai paredzēts baltvīns.

Aizmirsās kopbildē krējums.

Dekorēšanai pāris bazilika lapas un pētersīlis. Ideālā gadījumā arī nedaudz Parmas siers.

Senes nomazga un nosusina. Tad izgriež kātiņus un sagriez šķēlītēs. Bekonu arī sagriež, vēlams kubiņos. Es jau pirku sasmalcinātu.

Ķiplokus un sīpolus sasmlcina pēc iespējas sīkāk.

Sakarsē pannu un ielej eļļu. Tad pieber sēnes un pāris minūtes cep, ik pa laikam apmaisot. Pēc tam pielej pusglāzi baltvīna un uz mazas liesmas pasautē. Kad gatavas, respektīvi, mīkstas un baltvīns ir iztvaikojis, ņem nost no pannas un ieber atsevišķā bļodiņā. Svarīgi, lai vīns pilnīā iztvaiko, savādāk ēdienam būs alkohola piegarša.

Ap šo laiku es arī parasti lieku vārīties ūdeni spageti.

Uz augstas liesmas uzliek pannu un ļauj sakarst, tad uzlej ovīveļļu un nogriež liesmu mazāku. Uz pannas uzber sīpolus un ķiplokus un ļauj pacepties. Kad sāk kļūt zeltaini, ber klāt sēnes un bekonu. Galvenais neapdedzināt sīpolus un ķiplokus, jo viņi vēl kopā ar sēnēm un bekonu sildīsies.

Ik pa laikam apmaisa. Kad bekons smuki apbrūnējis, lej klāt krējumu. Kadu minūti visu maisa un tad nogirež liesmu un ļauj visam nedaudz sautēties, lai mērce iegūst īsti krēmīgu konsistenci.

Spageti vāra kā vienmēŗ Uzvāra ūdeni, pieber sāli un ieliek spageti. Cik ilgi vārīt, var paskatīties uz iepakojuma. Man nepatīk galīgi mīksti. Es kādas minūtes 10 vāru.

Galvenais spageti nelauzt uz pusēm, lai ielien katliņā. Bildēs redzams, kā sapakot veselus makaronus nelaužot.

Kad spageti gatavi, caurdurī nokāš lieko ūdeni un makaronus ber pannā ar mērci. Visu, joprojām uz mazas liesmas, samaisa tā, lai spageti būtu glīti kopā ar mērci.

Kārto uz šķīvja, cik nu lielu porciju gribās. Dekorē ar smalcinātiem zaļumiem un rīvētu Parmas sieru.

Labu apetīti.

Lielā zemestrīce

Tue, 24 May 2016 18:01:00 +0000

Dzīvoju Lisabonā jau kādu laiku. Pilsēta ir ļoti skaista. Protams, nevar neievērot, ka dažas pilsētas daļas ļoti atšķiras no citām. Galvenais iemesls tam ir Lielā Lisabonas zemestrīce, kas iznīcināja lielu daļu pilsētas. Šajā raksta ir neliels ieskats tās dienas notikumos.

Zemestrīce notika 1775. gada 1. novembrī. Tā bija brīvdiena, visu Svēto Diena. Daudz cilvēku atradās baznīcās. Zemestrīce sākās Atlantijas okeānā, apmēram 200 km no Portugāles robežas. Zemestrīce ilga 3 līdz 6 minūtes, zemē parādījās plaisas pat 5 metru platumā. Mūsdienās tiek lēsts, ka zemestrīce bija izteikti spēcīga, apmēram 9 balles pēc Rihtera skalas. Apmēram 40 minūtes pēc zemestrīces pilsētai tuvojās cunami. Vēl divi cunami sekoja nedaudz vēlāk.

Zemestrīce nodarīja milzu postījumus arī Spānijā un Ziemeļāfrikā, grūdienus juta pat Britu salās un Karību salās. Lisabona tika skarta izteikti spēcīgi. Tika nopostīti apmēram 85% pilsētas. Portugāle tajā laikā bija pasaules lielvara un šis notikums, protams, atstāja savu iespaidu uz to. Visa pasaule bija šokēta par šo nelaimi. Jāatceras, ka pasaule tolaik bija izteiktāk reliģioza, daudzus uztrauca fakts, ka tāda nelaime Portugālei, izteikti kristīgai zemei, ir uzbrukusi svētā dienā.

Kā jau augstāk minēts, 85% pilsētas bija iznīcināta. Bojā bija gājuši ļoti daudzi pilsētas iedzīvotāji un neskaitāmi arhitektūras un vēstures pieminekļi. Zemestrīce iznīcināja jauno, tikai pirms sešiem mēnešiem celto operu, Karalisko Ribeira pili, kas atradās tur, kur mūsdienās Terreiro do Paço. Mākslas darbi, tai skaitā Rubenss un Korredžo. Tāpat bojā gāja arhīvi ar Vaško da Gamas materiāliem un citi vēsturiski svarīgi dokumenti.

Karaliskā ģimene zemestrīcē necieta, jo pēc rīta dievkalpojuma bija devusies ārpus LIsabonas. Runā, ka karalis Jozefs I līdz mūža beigām esot cietis no bailēm atrasties pilsētā, viņš mitinājās īpašā apmetnē Ajuda rajona, kas tolaik bija netālu no pilsētas, bet šodien ir pilntiesīga pilsētas daļa. Tur arī atrodas Ajuda pils, ko cēla pēc karaļa meitas Marijas vēlmes. Pili mūsdienās var apmeklēt, ir tā vērts.

Galvenā loma pilsētas atjaunošanā gan pienākas nevis karaliskajai ģimenei, bet gan premjerministram Sebastião de Melo jeb marķīzam Pombalam. Man nepatīk tulkot vārdus, tāpēc es nerakstu Sebastjans. Katrā ziņā visi parasti saka marķīzs Pombals. Kā man skaidroja, tad Pombal tulkojumā esot tā kā baložu mājiņa, nemāku īsti paskaidrot. Bet pombo portugāliski ir balodis. Bet tas arī nav svarīgi, jo marķīzs bija izcils tajā, ko viņš paveica.

Pilsēta tika atjaunota ātri. Pēc gada jau bija aizvāktas drupas. Nebija marķīzam viegls darbs, tika organizētas īpašas ugunsdzēsēju vienības, lai tiktu galā ar postošo ugunsgrēku. Pilsētā bija tik daudz mirušo, ka daudzus sakrāva laivās un tad aizdedzināja, kad laivas bija nolaistas Težu upē. Tāpat pilsētā izvietoja karātavas kā biedu marodieriem un citiem noziedzniekiem.

Pilsētas atjaunošanas plānu izstrādāja Manuels da Maia. Tika izskatīti vairāki varianti un izlemts nojaukt to, kas bija palicis pāri no pilsētas Baixa rajona un izvērst pilsētu plašumā no turienes. Portugāļi mācījās no kļūdām un tiek uzskatīts, ka ēkas, kas tika būvētas pēc zemestrīces bija pirmās seismiski drošās vai vismaz drošākas ēkas.

Kā jau minēts iepriekš, zemestrīcei bija liels iespaids sabiedrību un tā laika domāšanu. Daudzas diskusijas izcēlās teologu starpā, daudzi uzskatīja zemestrīci par Dieva zīmi. Kam interesē var paskatīties, kas ir judicium divinum. Tiek uzskatīts, ka šiem notikumiem bija liela ietekme uz Apgaismības laikmetu. Zemestrīci savos darbos pieminējuši Voltērs, Russo un Kants. Zemestrīce ietekmēja Portugāles politiku. Kaut gan de Melo bija karaļa favorīts, viņš nebija īpaši iecienīts politiskajās aprindās savas izcelšanās dēļ. Marķīza titulu viņam piešķīra tikai 1770. gadā. De Melo pats savukārt ne īpaši mīlēja veco aristokrātiju, kas viņa acīs bija korumpēta un nespējīga uz reālām praktiskām darbībām. Ar savām darbībām de Melo ieguva cieņu un atbalstu, bet ne pilnīgu, daudzi vecās aristokrātijas pārstāvji darbojās opozīcijā. Galu galā bija pat atentāta mēģinājums pret karali, bet tas jau ir stāsts citam rakstam.

Lisabonas zemestrīcei bija liels iespaids uz seismoloģijas attīstību. De Melo ne tikai praktiski pievērsās pilsētas atjaunošanai, bet attīstīja arī teoriju. Piemēram, visā valstī tika izsūtītas, ja tā var teikt, aptaujas, lai ievāktu pēc iespējas vairāk informāciju par zemestrīci. Iedzīvotājiem tika lūgts atbildēt uz jautājumiem, piemēram, vai ūdens okeānā pacēlās vai nosēdās un cik daudz, kad zemestrīce sākās, cik ilga tā bija utml. Šis pētījums joprojām glabājas Nacionālajā Vēstures arhīvā un ir vērtīga liecība un informācijas avots.

Runājot par atjaunoto Lisabonu, es gribu apskatīt divas vietas. Viena ir pilsētas centrā. Tas ir marķīza Pombala piemineklis, kura pakājē sākas Avenida da Liberdade jeb Brīvības avēnija. Paši portugāļi šo ielu nereti sauc par Lisabonas Elizejas laukiem. Iela ir gara, apmēram 1100 metri, platums 90 metri. Iela tipiski Lisabonai ir izlikta ar bruģīti, visā garumā aug koki, avēnijas malās ir veikali, protams, dārgākā gala. Iela beidzas laukumā, ko sauc Restauradores, turpat ir arī tāda paša nosaukuma metro, un tālāk jau aiziet tūristu iecienītais centrs un Baixa.

Otra vieta, kas vismaz uz amni atstāja lielu iespaidu, ir Karmo convents jeb Convento da Ordem do Carmo. Kā jau es pirms tam minēju, zemestrīce notika Visu Svēto dienu, daudz cilvēku atradās baznīcās brīdī, kad zemestrīce sākās. Arī karmo notika dievkalpojums, daudz cilvēku gāja bojā, brūkot baznīcai. Mūsdienās te ir muzejs, no pašas baznīcas ir saglabājušās sienas un jumtu arkas. Nekas nav atjaunots un tas ir kā sava veida piemineklis upuriem. Atrasties tur, zinot vēsturi un notikumus baznīcā, ir iespaidīgi. Tālāk muzejā ir arī eksponāti, piemēram, mūmijas. Jāsaka, kad es tur biju pirms vairākiem gadiem un vēl nepratu lasīt portugāliski, tāpēc neesmu droša vai mūmijas ir vai nav no zemestrīces laikiem.

Ātrā vista un dārzeņi krāsnī

Tue, 24 May 2016 17:44:00 +0000

Sastāvdaļas 2 cilvēkiem

3 vidēja izmēra, labi nogatavojušies tomāti

1 sarkanais sīpols. ja nav, var arī balto ņemt, bet ar sarkano garšo labāk. Man bija īsts milzenis, es paņemu trīs ceturtdaļas.

Paprika, ideāli 1 sarkanā un 1 dzeltenā, man piemājas veikalā nebija, es paņēmu zaļo. Bet tad atcerējos, ka man mājās ir manas mini paprikas, ko nopikru tikai izskata dēļ. Es ņēmu tās, kā bildē redzams, bet principā kā augstāk rakstīts.

Vista. Man mājās bija mazi vistu gabaliņi, bet ideālā variantā jāņem vistu šķinķīši. Ar tiem arī ir ērtāk visu pēc tam izkārtot, jo krāsnī visu liek tā, lai vista nebūtu aprakta zem dārzeņiem.

3 ķiploka daiviņas. Ja liekas, ka apr daudz, var likt mazāk. Man ļoti garšo ķiploks, īpaši krāsnī cepts.

Garšvielas, man patīk timiāns te. Cik, atkarīgs no gaumes

Tējkarote paprikas pulvera

2 ēdamkarotes olīveļļas

2 ēdamkarotes balzamiko etiķis

Sāls. Es ņemu rupjo sāli, kaut kā šķiet, ka labāk piestāv ēdienam

Pipari. Vēlams svaigi malti

Trauks gatavošanai, ideālā variantā dziļāks cepamtrauks. Izmēram jābūt tādam, lai visam ir vietas, bet nav arī viss vienā masā, kā, piemēram, sautējumu gatavojot.

Recepte ir viegla un ļoti pateicīga, par cik neprasa daudz laika un uzmanības. Lielais pluss ir tajā, ka sastāvdaļas labi sader cita ar citu un papildina garšu. Principā, viss, kas jāizdara ir jāsagriež viss, jāsamaisa kopā un jāieliek krāsnī. Pēc tam tikai jāgaida, kamer būs gatavs. Es parasti izmantoju, ja ciemiņi piesakās, bet mājās nekā nav. Jo vista man ir vienmēr.

Krāsni uzslida jau iepriekš. Kā es esmu teikusi iepriekš, mana krāsns nav tā labākā, kad ir jāmēra temperatūru, bet tie varētu būt kādi 160 līdz 185 grādi. Atstāj, lai silst, kamēr sagatavo visu. Var arī zemāku liesmu, tad vista beigās būs nedaudz kraukšķīgāka.

Gaļu es parasti izņemu no ledusskapja kādu stundu pirms gatavošanas, lai ir mīkstāka un labāk pieņem garšvielas.

Tomātus sagriež četrās daļās. Es arī vienmēr nogriežu to tomāta dibentiņu, lai pēc tam netraucē. Sagrieztos tomātus ievieto traukā.

Rupji sagriež sīpolu.

Paprikas attīra no sēklām un sagriež, ne pārāk sīki, apmēram kā bildē.

Ķiploka daiviņas mizot nevajag. Saspiež ķiploka daiviņas un liek klāt visam pārējam. Liek klāt vistu un tad pārkaisa ar zaļumiem.

Pievieno sāli pēc garšas, es kādu lielāku šķīpsnu pieliku. Piparus, es vienmēr lietoju svaigi maltus, bet, protams, ka derēs arī jau samalti. Tāpat pievieno ēļļu un etiķi.

Visu kārtīgi samaisa, lai sajaucās visas garšvielas un šķidrumi.

Kad viss izskatas savilcies, izkārtojam visu nedaudz vairāk pamīšus. Cik nu trauks atļauj. Te jāskatās, lai gaļa nav ar dārzeņiem nosegta. Tāpēc arī labāk ir, ja ir lielāki vistas gabali, jo vieglāk ir visu izkārtot. Man nācās parakāties, kamēr katru mazo gabaliņu smuki novietoju. Kmaēr viss gatavojas, ik pa laikam vajag arī nedaudz pamaisīt gan dārzeņus, gan vistu. es kādas trīs reizes varbūt pamaisīju. Pārējā laikā var darīt ko citu, piemēram, sakopt māju pirms ciemiņi klāt.

Es ar trusi paspēlējos.

Gatavo, kamēr vista ir gatava. Dārzeņi būs gatavi ātrāk, respektīvi, javaktē tikai vistu. Man parasti kāda stunda paiet. Pārbaudu vienkārši vistā iedurot un krāsu pārbaudot. kad ir mīksta un zeltaina, tad ir gatava.

Pasniegt var tāpat vai kopā ar salātiem. Visu, kas paliek pāri, es lieku ledusskapī un ēdu nākamajā dienā pusdienās.

Labu apetīti.

Óbidos

Mon, 23 May 2016 19:01:00 +0000

Man jau sen gribējās aizbraukt uz Obidos. Daudz biju dzirdējusi par viduslaiku festivālu un par slaveno šokolādes festivālu. Līdz šim nebiju sataisījusies aizbraukt, bet pagājušajā nedēļā izlēmām, ka vajag apskatīt. Mūsu iedvesmu nereti saknē apcērt fakts, ka mums nav sava auto un tad jāpēta un jāmeklē, no kuras stacijas vai pieturas kas brauc un kur.

Nereti tas ir vairāk slinkums, jo principā jau Portugāle ir maza diezgan, lai dienas laikā normālu ekskursiju uztaisītu. Pat uz Porto jābrauc mazāk kā trīs stundas.

Parasti, kad mēs kaut kur braucam, nekādu īpašo izpēti un informācijas vākšanu nepiekopjam. Šoreiz es intereses pēc palasīju online par pilsētas vēsturi. Vienīgais, ko vēlāk atcerējos, bija tas, ka 1755. gada zemestrīcē daudzas vēstures liecības aizgāja nebūtībā. Pilsēta ir tik skaista un interesanta, ka nemaz negribējās ar informāciju pārlādēties. Mēs vienkārši staigājām pa ieliņām un baudījām skaistumu. Obidos ir salīdzinoši maza un reāli ar pāris stundām pietiek, lai apskatītu visu, kas ir sienu iekšpusē.

Ar to sienu es domāju aizsargvalni, kas apvij pilsētu. Es saprotu, ka tā ir viena no galvenajām tūristu izklaidēm, bet man tas diemžēl gāja secen, jo manas bailes no augstuma nav savienojamas ar kaut ko tādu. Bet izskatījās jau forši, reāli pa augšu apiet pilsētai apkārt. Apkārtne ap pilsētu arī ir skaista, tā kā burvīgs skats ir uz abām pusēm. Nu nekas, varbūt kādreiz man kājas nedrebēs un nelabi nebūs un tad es arī pa to valni noiešu.

Gribu nedaudz aprakstīt, kā tad uz to pilsētu var tikt. Jo mums tas sagādāja mazmazītiņas galvassāpītes. Tā kā vilciena stacija sanāk nedaudz attālāk no šīs galvenās, vēsturiskās daļas, tad izdevīgāk ir braukt ar autobusu. Mēs braucām ar Rápida Verde - Rodoviária do Tejo. To nav grūti google atrast. Autobusi iet salīdzinoši regulāri un cena vienam cilvēkam vienā virzienā ir 7 eiro un 60 centi. Respektīvi divatā tāds izbrauciens izmaksā ap 30 eiro. Bet ir tā vērts.

Autobuss no Lisabonas atiet no autobusu centrāles blakus Campo Grande metro stacijai. Te ir tā mazā viltība, jo principā visi autobusi atiet no plača, kas atrodas iepretim Sporting futbola stadionam, bet autobuss uz Obidos atiet no vietas nedaudz iesāņus no galvenā plača. Es pievienoju foto ar aptuveno pieturas atrašanās vietu. Atiešanas plačiem nav lielu uzrakstu, kas nosaka, kas tas par autobusu, tāpēc sanāk lasīt visus sarakstus katrā būdiņā. Biļeti jāpērk pie vadītāja. Labāk sagatavot puslīdz precīzu naudiņu, lai vadītājam nav jāmokās ar atlikuma meklēšanu.

Mēs bijām pieturā ap 11.20 un autobuss pienāca 12.30. Iepriekšējo, meklējot īsto pieturvietu, bijām nokavējuši. Portugālē, līdzīgi kā Latvijā, visur ir rindas princips. Respektīvi, kas pirmais pienāk, tas pirmais kāpj iekšā. Tas attiecas arī uz pilsētas transportu. Esmu bieži redzējusi dusmīgus portugāļus, ko nokaitina tūristi, kas šo neievēro un spraucas iekšā bez rindas.

Kad mēs pienācām, tad visas sēdvietas jau bija aizņemtas un mēs piesēdām blakus būdiņā. Rezultātā uz brīdi, kad bija jākāpj iekšā, mēs bijām gandrīz pēdējie, jo tie, kas principā pienāca pēc mums, nebija mūs redzējuši. Tā mēs zaudējām vietu rindā.

Bet tā nebija nekāda problēma, autobuss bija liels un aizņemtas bija labi, ja puse no visām vietām.

Ceļš līdz Obidos ir apmēram vienu stundu garš. Pirms Obidos ir vēl viena pietura vieta ar nosaukumu Bombarral.

Ko darīt Obidos. Kā jau es teicu, katram savs, mums patīk vienkārši staigāt un pētīt. Izložņājām visus stūrus. Jāsaka, ka galveno ielu pametām jau pēc pārdesmit metriem, jo pārāk daudz tūristu tur bija. Ko es piefiksēju, ka 90% runāja angliski, parasti nākas dzirdēt vācu valodu. Visa galvenā iela ir viena liela tirgotava Katra ēka ir vai nu suvenīru veikals vai džindžas tirgotava. Mēs nopirkām magnētiņu, izņēmuma kārtā. Mans draugs gandrīz vai nopirka zobenu, skaisti un par labām cenām, bet es tā piedomāju, kā tad mēs to zobenu ar autobusu braucot mājās aizvestu. Tā nenopirkām. Magnētiņu pēc divām dienām somā atradu, biju pavisam aizmirsusi.

Ko ēst. Vai labāk, ko dzert. Obidos ir slavena ar džindžu jeb ķiršu liķieri. Var dzert uz vietas, var nopirkt līdzņemšanai uz mājām. Ierasta lieta ir dzert no šokolādes glāzītes. Ar to ēšanu ir tā, ka mēs bijām mājās brokastis paēduši un es biju sataisījusi maizītes līdzi. Ar tām maizēm ir tā, ka mēs ekskursijās neskaitām, cik maksā pusdienas un ēdam tur, kur patīk. Bet man vēl no skolas laikiem ir tās atmiņas, ka pirmais, ko tu dari skolas ekskursijā, iekāpjot autobusā, ir sāc ēst līdzpaņemtās maizītes. Man patīk autobusā šņakarēties.

Tā šoreiz sanāca, ka vēl ap 15 neko papildus ēst negribējās. Izdomājām iedzert džindžu kafejnīcā, kurai netīšam uzdūrāmies ejot apkārt pilsētai. Vieta ideāla, augstu virs pilsētas un skats paveras vienkārši izcils, pāri visai pilsētiņai. Vieta saucas Obidos Miradouro Cafe. Miradouo ir tā ka skatu punkts, respektīvi, tā portugāļi viņus sauc. Vēl labāka par vietu bija apkalpošana. Man sen nebija paveicis satikt te tik jauku apkalpotāju. Džeks bija viens pats, bet menedžēja visu ideāli. Mēs izdzērām džindžu, es izdzēru cafe Napolitana un mans draugs apēda tostermaizi. Tā kā viņu pašu, savdabīgi, iekšā bija viss iespējamais. Bija garšīgi.

Pēc tam devāmies atpakaļ. Te arī bija interesanti, nekur nebija norādes, kur tad ir pietura atpakaļceļā. Principā autobuss pietur turpat, kurp braucot uz Obidos, tikai pretējā ielas pusē. Diezgan loģiski. Iekāp, nopērc biļeti un pēc stundas esi Lisabonā.

For a long time already I wanted to visit Obidos, I had heard a lot about the medieval festival and the famous chocolate festival. Somehow I never managed to do so till now.

Our small problem is also the lack of a car. It can be annoying to look up for the travel information, at least for me. But this time was different, we decided to go and did so. Also, there is no excuse such as long hours spent in buses. Portugal is small enough to perfectly manage a short one day tour. I mean, even a trip to Porto from Lisbon takes less than three hours.

Usually when preparing for a trip, I do not really care about the googling stuff. If I go to a city, I like to walk through it, spend an afternoon in a coffee shop, watch people etc. Of course, there is always some basic information there. I did though search a bit for this day. The only fact I actually did remember was that many historical thingies were destroyed in earthquake of 1755.

To be honest, the city is so lovely that I didn’t need anything else. I absolutely enjoyed walking through the town

and exploring the spots. The town is small and it is fine with around 2 to 3 hours to manage it fully. At least for the part inside the fortress.

Now, as I could see one of the biggest tourism attractions is to actually walk all the wall around the city. I could not manage that due to my enormous fear of heights. I truly hope one day I will manage to fight my height phobia and do the walk. As not only the city is beautiful but also surroundings, it must be really a breathtaking view up there.

Talking about the walking, the town is just a small bit hilly. Not an issue for me but I saw some elderly people who might have enjoyed it more flat.

I want to add a short description on how to go to Obidos. It did in fact cause us a tiny headache at Campo Grande. We decided to take the bus so it was easy to check that the best option would be the Rápida Verde Rodoviária do Tejo. Schedules can be found online and buses run on a regular basis. Price per person is 7 Euros and 60 cents, so for two a round trip is around 30 euros. Totally worth it.

Bus from Lisbon is leaving from Campo Grande. Basically it is the bus area near Campo Grande metro in front of the Sporting stadium. Now, the little trick here is that the bus to Obidos is a bit more aside. There are no big signs about the routes so you have to go and read each time table. To make it easier I add a picture here. It is just a bit more aside, if with your back to the stadium, more to the left. And across the street.

Now we have found the bus. Whets next. Right, the ticket. I already named the price. The ticket itself you are getting by bus driver. It is preferable to gather more or less equal money in order to make the driver happier and the departure quicker.

One thing not to forget, in Portugal queue principle matters. So if you came to the station as the last one than wait for your turn to enter the bus. It also applies to buses, trams etc. in Lisbon. The one that came first, enters the vehicle first.

I guess there shouldn’t be any stress about space in the bus. We took the bus at 1.30 pm on a Saturday and the bus was maybe 45% full.

The trip to Obidos takes around one hour. Around since we left a bit later since the driver had to manage the tickets. But it should not exceed an hour and ten minutes.

Obidos is the second stop, first you enter a place called Bombarral. In Obidos the bus tops right in front of the historical town. Just exit the bus, cross the street and walk up towards your right hand. Go through the gate and you are in Obidos.

If I remember correctly, we left the main street after like 20 minutes as it was crowded with tourists like us. Basically all the street, apart from nice buildings, consists of shops. Souvenirs, craft arts, ginja and other stuff. Prices are, in fact, very friendly. Mu boyfriend almost bought a sword. Because it was super great, really beautiful and really cheap. I was wondering how we would bring it back to Lisbon with the bus but was not relevant, we didn’t buy it. We did buy a small magnet. Usually we do not but now I want to start to collect things from our small trips. To be honest, I found it two days later in my bag. I guess I am not used to souvenirs yet.

What to eat in Obidos? To be honest I ain’t got a clue. Usually, when we do trips, we do not count the money and eat where we like to. This time was a bit different since we had a really nice breakfast and I had prepared some sandwiches with us. Behind there is a story. When I was a kid we always had school trips twice a year. I remember my mum always making sandwiches with us and adding some extra treats to the pack, like chips and cookies, that was totally not our every day snack. So my memory of the school trip is that the first thing everyone did after the bus departure, was to unwrap the treats and just eat. I still have the habit so I had sandwiches and toasts in our bag. We didn’t really had much of hunger. My boyfriend did eat a toast in Obidos and that is the next part of the story.

Obidos is famous for ginja or the cherry liqueur. We stopped for a shot at the Esplanada and it ended with me having a cafe napolitana and my boyfriend eating a toast with a proper and full filling. Place was really nice, under shadow of many trees and with a scenic view over the town. The waiter was excellent, a caring, interested and quick man.

We slowly headed back. The bus back to Lisbon stops at the same spot as in here just across the street. Literary one just has to cross to enter the vehicle. One hour and you are back in Lisbon.

Pastas salāti

Mon, 23 May 2016 18:49:00 +0000

Pastas salāti ir garšīgs, barojošs un praktisks paēdiens. Tikko gatavotu to var ēst siltu, bet var arī atdzesēt un ēst vēlāk. Es šos parasti sataisu vakarā nākamās dienas pusdienām. Ar sastāvdaļām var variēt pēc sirds patikas un iespējām. Tādējādi man katru reizi sanāk nedaudz savādāk, atkarībā no tā, kas pieliekamajā atrodams.

Šis konkrētais ir vienam cilvēkam paredzēts. Jo vairāk ēdāju, jo attiecīgi vairāk visa jāliek klāt.

Obligātās sastāvdaļas ir pasta jeb makaroni, tomāti un garšvielas.

Makaronus labāk ņemt tos, kas ir trubiņveidīgie. Spageti un spagetiveidīgie nederēs. Citas formas var ņemt, bet mana pieredze rāda, ka trubiņas vieglāk ēst, respektīvi, nomedīt ar dakšiņu, un labāk izskatās salātos.

Pastas salāti nenozīmē, ka jāsavāra pilns katls ar pastu. Tā ir tikai viena no sastāvdaļām.

Manas sastāvdaļas šoreiz

Makaroni, 2 saujas

Ķiršu tomātiņi, 6 gab.

Parmas šķiņķis

Cukīni

Rukola

Sāls

Pipari

Olīveļļa

Zaļumi, ņēmu pa nedaudz no bazilika un to pētersīļa

Makaronus uzvāra sekojot instrukcijām uz iepakojuma. Es vāru uz aci, protams. Uzvāru ūdeni, piemet brangu šķipsnu sāls un, kad ūdens burbuļo, iemeru makaronus. Salātiem ir labāk, lai makaroni ir vairāk cieti kā mīksti, jo no pārējām sastāvdaļām un eļļas būs šķidrums, kas viņos sasūksies. Ja būs pārāk mīksti, tad nākamajā dienā pusdienās būs makaronu biezenis, nevis salāti.

Tikmēr nomizo un sagriež cukīni. Bildē redzams, cik daudz es ņēmu. Nomizots ir diezgan brutāli, bet tas tāpēc, ka man cukīni un gurķu mizas ir truša gardumiņš. Lai jau tiek Gizmo kārumiņš.

Uz lielas liesmas uzkarsē pannu un, kad redzams, ka ir karsta, karsta, uzlej nedaudz eļļu un pēc mirkļa uzber cukīni. Burtiski uz pāris minūtēm. Viņus nevajag cept, tikai apraut, kā saka. Kad jau krāsa sāk mainīties pieber klāt sagrieztus tomātiņus. Un pēc pusminūtes liesmu nogriež uz mazāko un ļauj pāris minūtes pasautēties. Ja ir laiks un vēlme, šo visu var darīt uz grilla, nevis pannā. Un tomātiņus sagrillēt veselus. Man šoreiz bija ātrā versija.

Kad makaroni gatavi, nolej ūdeni un sajauc kopā ar visām pārējām sastāvdaļām. Sāli un piparus pēc vēlmes un patikas. Pārlej eļļu un pārber ar zaļumiem. Ņam ņam ņam

Pica

Mon, 23 May 2016 18:20:00 +0000

Svētdienās nereti cepam picu. Man pica ir iegaršojusies tikai pēdējā gada laikā. Manā atmiņā vēl ir skolas kafejnīcā un vietējā veikaliņā Bedrīte pirktās piciņas. Maksāja laikam ap 15 santīmiem. Tādas biezas maizes ripas ar sīpoliem un nenosakāmas izcelsmes desu iekšā. Skaidrs, ka es pieaugusi nespēju izprast dažu cilvēku sajūsmu par picu.

Patiesībā pica ir salīdzinoši veselīgs ēdiens. Plāna mīklas kārtiņa un siers, un dārzeņi.

Ideālā variantā mīklu gatavojam mājās, tad ir jāiejauc vismaz no rīta, lai uz vakarpusi ir gatava. Bet to mēs parasti darām tikai tad, ja ir skaidri nolemts, ka vakariņās būs pica. Tā kā es no rīta cēlos jau 7, lai piedalītos 10 km labdarības skrējienā, tad nekāda mīklas mīcīšana man prātā nebija.

Šoreiz tātad sanāca ne-ideālā pica, kur izmantoju veikalā pirktu picas mīklu. Sanāca garšīgi.

Izmantoju

Iepakojumu ar mīklu

Miltus mīklas rullēšanai

Parmas šķiņķis var ņemt arī citus, šis mums parasti ir mājās

Tomātu mērce

Mocarella man bija divi iepakojumi

Parmas siers

Rukola

Ar dekorējumu var variēt pēc iespējām un interesēm saprāta robežās, protams. Es pieliku arī gabaliņu paprikas jo pa dienu biju veikalā un nopirku trauciņu ar mini paprikām, ne nu man īpaši paprika garšo, ne man viņu vajadzēja, bet tās minītes pārāk mīlīgi izskatījās. Tāpat es pieliku kamambēru un kaltētus tomātus, un pesto. Pesto bija izņēmums, parasti nelieku.

Process ir diezgan elementārs.

Mīklu jāizņem no ledusskapja kādu stundiņu iepriekš, lai atlaižas nedaudz. Krāsni es ieslēdzu, kad sāku rullēt mīklu.

Kārtīgi notīra virsmu vai galdu, kur nu mīkla tiks rullēta. Noklāj ar miltiem, lai mīkla nelīp klāt virsmai un izrullē. Par spīti faktam, ka mēs bieži cepam picas, mums mājās joprojām nav mīklas ruļļa. Parasti es izlīdzos ar vīna pudeli, bet šoreiz mājās nebija pat tās. Jo es taču visu nedēļu cītīgi gatavojos tam skrējienam. Beigās atradu alumīnija pudeli. Tās mums darba devējs izdalīja visiem firmas darbiniekiem. Tagad mums darbā pie ūdens muciņām vairs nav plastmasas glāžu un mēs nodarām mazāku kaitējumu dabai. Man tā pudele mājās stāv, jo man derdzas dzert ūdeni no necaurspīdīgas pudeles.

Mīklu vajag izrullēt labi, bet pārcensties arī nevajag. Jo to mīklu būs jādabū uz plātnes. Pirmajā reizē, kad rullēju mīklu, man viņa sanāca tik plāna, ka beigās nācās pārmīcīt, jo nebija vienkārši iespējams pārcelt uz plātnes.

Cepam-plātnē es parasti ieklāju cepam-papīru, veselīgāk un bez-taukaināk. Virsū liek mīklu un noklāj līdzeni pa visu virsmu ar tomātu mērci. Apmēram kā bildē. Ja būs par maz nebūs tik sulīga. Ja par daudz, tad būs pārāk šķidra un būs grūtāk ēst, pilēs pa visām malām. Par daudz mērces arī nomāks pārējās garšas.

Visu sagriež vai ar rokām saplēš sīkāk. Atskaitot rukolu. Mocarellu labāk sagriezt kādas minūtes divdesmit pirms tam un ļaut, lai notek liekais šķidrums.

Kārtoju es parasti vispirms mocarellu un tad visu pārējo. Galvenais, lai ir simetriski, lai garšo vienādi viss. Pa virsu liek rukolu un Parmas sieru sarīvētu. Un krāsnī iekšā.

Cik grādos Es godīgi saku, ka nezinu. Man ir veca krāsns un man nav ne mazākās nojausmas, cik viņai tur tie grādi ir. Man ir parasti uguns uz maksimālo lielāko liesmu.

Kamēr pica cepās, pakārdinām trusi ar suliņu.

Cik ilgi Kamēr gatava. Šo es tiešām mēru uz vietas. Varētu būt kādas minūtes 15, ne vairāk. Galvenais ir, lai mīkla gatava, pārējais jau sakūst un saveidojas ātri. Man agrāk bija bail par ātru izcelt laukā, kamēr mīkla vēl pusjēla, bet to jau var viegli pārbaudīt, ja maliņas ir zeltainas un cietas, tad ir gatava. Svarīgi ir nenoturēt pārāk ilgi, tad mīkla ir cieta un negaršīga. Es parasti atstāju uz kādām 10 minūtēm droši un tad ik pa pāris minūtēm pārbaudu. Kad ir zeltaina, ņemu laukā. Ņam ņam ņam. Bildē redzams, cik skaista.